Pasaulē ir valsts, kur vēl arvien valda bērnība, kur iedzīvotāji dienas vada ar šķietami vieglu bezrūpību, nesasprindzinoties un nepārdzīvojot, tā ir valsts, kur sadzīvē brīžiem apņem īsts
bērnistabas haoss un eiropietim neizprotami likumi. Taču vienlaikus te sadzīve balstīta uz senas kultūras un tūkstošgadīgu tradīciju pamatiem. Tā ir Indija, kādu to neredz tūristi. Par neparastajiem ceļojuma iespaidiem Ziemeļindijā pastāstīja kādreizējā cēsniece Rasma Balode. Eiropietes pirmā pieredze
Rasma Balode: „Reģistrējoties Raniketas viesnīcā, lielā biezā grāmatā ar roku ir jāieraksta daudz un dažādi dati par sevi, arī tēva vārds. Ierodoties tiek izsniegts saraksts ar noteikumiem. Sievietēm nav ieteicams iet vienām pašām tālu ārpus viesnīcas teritorijas. Tas paredzēts viņu drošībai. Labāk staigāt pulciņā pa trim, četrām.
Man viesnīcas istabiņā bija sildītājs, jo esmu taču rietumu cilvēks. Indiešiem gan mājās apkures nav, jo tajā reģionā auksts ir tikai trīs mēnešus – no novembra līdz janvārim. Vēsākais ir ap 00 C – -20 C, tad visas spraugas tiek aizbāztas ar lupatām.
Gan istabā, gan vannasistabā dzīvoja paprāvi zirnekļi. Ķermenis kopā ar kājām apmēram plaukstas garumā. Man skaidroja, ka tos nedrīkstot aiztikt, jo zirnekļi izķerot sīkos kukaiņus. Tomēr katru vakaru pa istabu skraidīja piecas sešas mitrenes. Tās drīkstēja nospiest.
Logi ir aizrestoti – tas pērtiķu dēļ. Šie dzīvnieki var ielauzties istabās, izvandīt iedzīvi, tāpēc durvīm iekšpusē ir kārtīgi aizbīdņi. Nedrīkst stāvēt un siksniņā šūpot fotoaparātu, pērtiķis to raus tā, ka liksies – labi, ka nenorāva ar visu roku!
Par lampu ir īpašs stāsts. Istabā bija viena spuldze, tik blāvi dzeltena, ka tādā apgaismojumā acis sāpēja. Kur nu vēl lasīt! Blakus istabā dzīvoja atsaucīgi krievi. Viņi izstāstīja, ka nopirkuši 100 vatu spuldzi un ieskrūvējuši. Aizgāju kopā ar kaimiņieni uz veikalu, bet tur tikai mazās spuldzītes. Krieviete bija acīga, uzsauca pārdevējam: „Re, kur tev ir!”, un viņš izskrūvēja veikala apgaismojuma spuldzi, noslaucīja putekļus un paprasīja 20 rūpijas (tie ir 20 santīmi).
Viesnīcas pagalmā kārtīgais saimnieks bija ieviesis atkritumu šķirošanu, saliekot rindā vairākas mucas ar uzrakstiem, piemēram: komposts, baterijas, stikls. Tomēr nekur jau tālu šie atkritumi neceļoja. Mucu ar dedzināmajām drazām vīri aiznesa kādus sešus metrus tālāk no ēkas, izbēra un turpat sadedzināja. Pilsētas ielas un likumi
Indijā mazie veikaliņi top vienkārši – karkass no kārtīm, kas sastiprinātas ar auklām, Jumts un sienas noklātas ar plastmasas šķiedrai līdzīgu materiālu, līdzīgu mūsu cukura maisiem. Ja kādai ēkai balsina sienas, tad jauc klāt govs mēslus. Tāds apmetums ilgāk turas, un tam ir arī svētās govs svētība. Lauku ciematos nav sarežģījumi būvējot, nekādas sanitārās inspekcijas tur neierodas pārbaudīt.
Tirgotāji guļ vai atpūšas savās bodītēs. Turpat, kur visi staigā garām, izvelk saliekamo gultiņu, turpat padzer tēju, paēd. Tas ir pilnīgi normāli! Ja atnāk pircējs, nav jākautrējas un nav fiksi kaut kas jāslēpj kaut kur apakšā.
Blakus bodītē strādā trīs šuvēji. Sēž zemē pa austrumnieku modei, drēbes gludina ar ogļu gludekļiem. Klientam no veikalā pirktā auduma sašuj tērpu. Nākamajā dienā var iet pakaļ gatavajam apģērbam. Šejienieši neprot iešūt piedurknes. Viņiem ir savi standarti. Un tā ir labi. Nekādas piegrieztnes un rietumnieku vēlmes! Sievietēm sēžamvietai jābūt nosegtai, potītēm nosegtām, ap kaklu viegli apmesta šallīte, kam abi gali uz muguras. Indietēm tā nešļūk nost no pleciem, eiropietēm gan nekādi neturas.
Ierodoties Indijā, arī es iegādājos divus tērpus. Ja ģērbjas tā kā vietējie, arī attieksme mainās. Kāpēc divi tērpi? Tie ir indiešu priekšstati par tīrību. Viņi nākamajā dienā nevelk tās pašas piesvīdušās drēbes. Viss ir jāizmazgā, arī tā vieglā šallīte, ko apmet ap pleciem. Indietēm ir 5-6 sari (audums, kurā ietinas) vai tunikas un garās bikses. Nevarēja tā – vakarā izmazgāt, izkārt, lai žūst, un nākamajā dienā vilkt to pašu. Nekā! Indieši agri dodas gulēt, tātad vakarā nekāda mazgāšana nenotiek, elektrību netērē. Vietējie ceļas agri no rīta, kad ir dienasgaisma, un tad mazgā drēbes. Visam sava kārtība.
Pērkot pārtiku, arī ir noteikumi. Paņēmu pagaršot kādu augli, nokodu šķēlīti un devu ceļabiedrenei. Tā nedrīkst! Mute skaitās ļoti netīra, un no viena augļa divi nedrīkst kost. Tāpat nedrīkst dot padzerties no savas krūzītes. Vietējie, protams, pieņem, ka rietumnieki tā dara. Neaizrāda, tomēr tā nav laba uzvedības maniere.
Biju ieroču veikalā, kur pārdevējiem ir daudz brīva laika un papildu nodarbošanās astroloģija. Kad klients ierodas, ar datorprogrammu sagatavo astroloģisko prognozi. Turpmākie desmit gadi man būšot veiksmes un izaugsmes laiks. Astrologs izgatavoja piekariņu ar diviem veiksmes akmeņiem, kas jānēsā divus gadus. Pēc tam akmeņi savu iedarbību būs pabeiguši, tie jāiemet tekošā ūdenī, faktiski jāaizmet. Dzīvi nosaka padomdevēji
Kalnu iedzīvotājiem dzīves veids tiek saskaņots ar Skolotāju. Ievēroju, ka reti kurā mājā ir televizors. Izrādās, to nevar atļauties, un tā ir lieka greznība. Lai iegādātos, jāprasa atļauja Skolotājam. Tāpat arī par veļasmašīnu un citām lietām. Skolotājs skatās, cik ģimene ir čakla, kā bērni mācās.
Kā var kļūt par Skolotāju? Izrādās, viens no cienījamākajiem Skolotājiem pirms tam bijis novada vecākais. Ievēlēts ne jau kā pie mums, ar dokumentiem, lietišķi. Kāds no jau esošajiem Skolotājiem paziņojis: „Tu būsi.” Un viss.
Vēl katrai ģimenei ir savs Guru. Vīra dzimtai savs, sievas dzimtai savs. Savukārt, ja laulības dzīvē ir sarežģījumi, mājās ierodas ģimenes Guru. Tiek pārrunātas visintīmākās problēmas. Indiešiem nav nepieciešami psihologi vai psihoterapeiti, toties viņiem ir Guru.
Sadzīve un ieražas
Kalnu reģionā, kur dzīvoju, neredzēju kaķus, suņu bija pavisam maz un tie paši vāji. Viens no iemesliem – suņi visus kaķus būtu noēduši, jo nav citu iespēju tikt pie gaļas. Savukārt nevienam nepiederošos suņus nokož naktīs apkārt klīstošie šakāļi. Ja indieši neēd gaļu, tad arī sunim nekas tāds netiek dots. Kā novēroju, vietējie nemīl šos mājdzīvniekus tā kā mēs.
Kopā ar ceļa biedreni apciemojām saimnieci, kura uzaicināja apskatīties jaundzimušo teliņu. Iegājām kūtī… Nu lops ir lops. Ja kāds ienāk, tad ceļas kājās, ja ceļas, tad tūlīt arī nokārto dabiskās vajadzības. Kamēr govs čurāja, saimniece pašāva zem strūklas rokas, nomazgāja tās, tad arī seju un atlikumu uzšļakstīja mums pāri galvām. Svētība! Nekas netika paskaidrots. Viss notiekošais ir dabisks un pašsaprotams. Saimniece tāpat raiti turpināja stāstīt, ka šī govs ilgu laiku nav palikusi grūsna un nācies iet pie Skolotāja, lai noskaidrotu, ko darīt. Viņš ieteicis, ka govij jānomaina vārds. Tiklīdz tas izdarīts, viss bijis kārtībā, lūk, arī jaundzimušais teliņš!
Lauku bērniem ir pavisam maz rotaļlietu. Viņi spēlēm izmanto dažādus sadzīves priekšmetus, dzenā velosipēda riteni vai piestiprina dēlim ritenīšus un vizinās no kalna. Paši pagatavojuši, acis mirdz, lepni. Jaunieši spēlē badmintonu uz ielas braucamās daļas. Nodarbes ir sportiskas, attīsta veiklību un izturību. Piemēram, sanāk bariņš un sacenšas, kurš varēs visvairāk atspiesties uz abām rokām, uz vienas. Skaita reizes, uzņem laiku.
Ievēroju, ka jaunas ārzemnieces meklē piedzīvojumus ar indiešu puišiem. Rietumniecei ieprecēties kārtīgā indiešu ģimenē ir pilnīgi neiespējami. Tā nenotiek! Ja nu vēl vīrietis aizbrauc līdzi uz citu valsti, tad var ar ārzemnieci palikt kopā, tomēr radi viņu vairs nemūžam nepieņems. Viena ārzemniece aicināja indiešu puisi uz tuvējo kafejnīcu. Kas nu par kafejnīcu, tāda pati kā tie ielas veikali! Te nav pieņemts, ka indiete sēdētu kafejnīcā. Ar šo soli vien jau viņa sabiedrības acīs ir zemu kritusi, un tādu noteikti nepieņems nevienā ģimenē. Ārzemnieces cer, ka puisi nopirks ar savu naudu, sola māju, visu ko. Neizdodas, jo audzināšana un tradīcijas ir stiprākas.”
Komentāri