Kā pastāstīja dabas taku saimnieks Uģis Meiers, aktīva darbība un taku sakopšana sākusies pirms diviem gadiem, kaut gan pirmās taciņas parādījušās pirms desmit gadiem, kad tās sācis taisīt Uģa sievas tēvs. Taču vēlāk zuda entuziasms, takas uz kādu laiku tika atstātas novārtā.
“Ar sievu sadūšojāmies un nolēmām kaut ko darīt lietas labā. Pagājušajā ziemā visu sakārtojām. Tagad vēl esam visu pilnveidojuši, un padarītais vairāk vai mazāk sevi attaisno,” stāsta Uģis un piebilst, ka dabas takās
var redzēt mežonīgu, neskartu dabu, upi un Latvijā otru lielāko dabisko ūdenskritumu.
“Ūdenskritumi te ir pavisam septiņi. Ir izveidoti gājēju celiņi. Apmeklētājus ik pa laikam pārsteidz svaigo ziedu ekspozīcijas, dažādas akmens, koka figūriņas. Ir daudzas lietas, kas
dabā ieraudzītas un piemērotas, piemēram, no koka izzāģēts suns vai citi pekstiņi. Bet papildus visam ir trošu ceļš, kurš varbūt nav tik kruts kā Siguldā mežakaķis. Tas ir četras ar pusi reizes lētāks nekā Siguldā. Trase ir īsāka, līdz ar to nav tik bīstama,” stāsta Uģis un piebilst, ka izklaide ir pieejama arī mazāk turīgiem ļaudīm un bērniem.
“Apakšā visu laiku ir arī upe un tiem, kuri nevēlas iet pa trošu ceļu, ir iespēja iet pa apakšu, savējos uzmundrināt un dot padomus. Vecākais trošu gājējs mums bija 78 gadus vecs onkulis, kurš gan ir izbijis akrobāts, kam bērni bija sagādājuši dzimšanas dienas dāvanu. Bet optimālais ir apmēram līdz 55 gadu vecumam. It kā fiziski iziet var, bet, jo cilvēks kļūst vecāks, jo tas dullums samazinās. Brauc ģimenes ar bērniem, maijs ir pārīšu laiks. Te lejā 70 procenti no visiem krūmiem ir ievas. Viss ir balts un smaržīgs. Savukārt rudenī, lašu nārsta laikā, te ir ko redzēt. Nāk laši un lec pa ūdenskritumu. Šis ir tālākais
punkts, cik tālu viņi atnāk. Ziemā arī ir savs smeķis – pie ūdenskritumiem veidojas gan stalaktīti, gan stalagmīti. Parasti fotogrāfi tad šeit ķer saulainās ziemas dienas,” stāsta Uģis un piebilst, ka atpūtniekiem dabas takās ir iespēja arī pakavēties ilgāk, uzcept šašliku vai rezervēt
vietu un laiku ģimenes viesībām vai kādam citam pasākumam. Bez tam dabas takas iecienījuši arī kāzinieki, jo te ir septiņi tilti, un tad mēs viņiem uzrīkojam vēl kādu atrakciju.
Uģis dabas taku apmeklētājus iedala divās grupās – lielajās un mazajās. Lielākai cilvēku daļai patīk tas, ko viņi dabas takās ierauga, bet mazā grupa ir tā, kuriem skauž.
“Ir cilvēki, kuri saka: “Latu maksāt? Tas ir ārprāts, te nekā nav,” bet tajā pašā laikā fotoaparāts no rokām
neiziet. Bet kopumā viss ir kārtībā. Par to liecina arī mūsu atsauksmju grāmata, kas tur ir sarakstīta ar laba vēlējumiem,” stāsta Uģis un piebilst, ka paši ģimenē arī ir lieli atpūtas cienītāji.
“Paši esam atpūtas cienītāji. Ģimenē ir trīs bērni. Patīk atpūsties uz ūdeņiem, slēpot. Bez tam vecākā meita Anete iet mammas pēdās, viņai arī patīk veidot visādus pušķus un kušķus. Vasarā meitenes tepat pelnīja kabatas naudiņu, pārdeva saldējumu. Gan Anete, gan Diāna brauc palīgā, pieskata takas, palīdz mammai puķes regulāri apkopt,” stāsta taku saimnieks un piebilst, ka taku apmeklētāji ir dažādi. Vieniem vairāk patīk izbaudīt dabu un puķu ekspozīcijas, jaunajiem atkal saistošāks ir trošu ceļš un bieži vien viņi pat apkārt esošās lietas neievēro.
“Nākas, protams, ikdienā saskarties ar nepatīkamām lietām. Bija tāda situācija – puika paņem koku, lauž to, kamēr pārlauž. Mamma blakus stāv un saka: “Malacis, kāds tu man stiprs!” Mani dusmas pārņem. Kā var nākt un visu lauzt? Kas tad būs, ja katrs te nāks un visu lauzīs? Manuprāt, tā nav īsti pareiza attieksme pret lietām un bērnu audzināšanu. Ir jau arī tā, ka uzreiz ir pamanāms, kurš bērns ir no pilsētas un kurš no laukiem. Tas vairāk gan saistās ar trošu ceļu. Uzreiz var redzēt, kurš visu dienu sēž pie datora un kurš ir malku skaldījis,” domās dalās dabas taku saimnieks un piekrīt apgalvojumam, ka dabas takas Ieriķos ir ienesušas dzīvību.
“Pagājušajā gadā vēl Ieriķos tika atklāts slaloma kalns, arī tas dzīvību Ieriķos ienesa. Tā varētu teikt. Īpaši piektdienas, sestdienas vakaros tas ir jūtams, kad jaunieši pie benzīntanka no Cēsīm, Līgatnes, Billes satiekas, izmet pūku un izkaujas. Ieriķi tagad ir tādi kā Rīgas Jugla,” joko Uģis un piebilst, ka šī paša iemesla dēļ tiek rīkotas nakts dežūras, jo ir bijuši gadījumi, ka cilvēki ienāk parkā un mēdz ko izpostīt.
Daloties nākotnes iecerēs, Uģis stāsta, ka tuvākajās dienās brauks uz Nacionālo parku un mēģinās ieinteresēt par takas izveidošanu no Zvārtes ieža līdz Ieriķu dabas takām.
“Tur jau it kā tāda taciņa ir, bet varētu mēģināt to izkopt. Tā būtu septiņu kilometru garumā, sāktos gar Amatas krastu, gar Grūbupīti un pienāktu šeit. Tas būtu tā ar minimāliem līdzekļiem panākts papildus efekts un prieks atpūtas kārotājiem. Nākotnē pilnveidosim floristikas būšanu, uzliksim vēl kaut ko uz upes un domājam piestrādāt arī pavisam mazajiem parka apmeklētājiem, kuriem šobrīd ir tikai šūpoles,” domās dalās Uģis un piebilst, ka viņi ir pateicīgi dabai, kurai ir pielāgojušies cilvēki, nevis daba pielāgojusies cilvēkiem.
Komentāri