Parādīt Piebalgu, sevi Cēsu novadā

Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē piebaldzēni un cēsnieki rosināja sarunu “Kultūra galvās, pilīs un sētās”.

T ika atgādināts par Piebal­gas kultūrtelpu, piebaldzēnu devumu pirmajos Dziesmu svētkos un plašākam lokam atklātas novada kultūras ieceres, kad Cēsis 2025. gadā būs Latvijas kultūras galvaspilsēta.

Tikšanās un sevis parādīšanas ideja radās vecpiebaldzēnietei Ellai Frīdvaldei – Andersonei un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājam Guntim Gailītim sarunās par Piebalgas kultūrtelpu. To atbalstīja  domes priekšsēdētāja vietnieks Atis Egliņš – Eglītis, kurš sagatavoja pieteikumu, lai Piebalgas kultūrtelpa tiktu ierakstīta Nacionālajā kultūras mantojumā.

G. Gailītis vilka paralēles starp    Rīgas Latviešu biedrību, Dziesmu svētkiem un Piebalgu. “Biedrība dibināta 50 gadus pirms Latvijas valsts.    1873.gadā biedrības dāmas Leipcigā pasūtīja Dziesmu svētku karogu. Tā precīza kopija svētkos plīvo arī    tagad.  Pirmajos Dziesmu svētkos piedalījās arī piebaldzēni,” atgādināja piebaldzēns G.Gailītis un uzsvēra: “Latviešiem katram jātur godā    spēks, gudrība un daile. Uz to jābalstās arī Piebalgai.”

Literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes profesore, jaunpiebaldzēniete Ausma Cimdiņa stāstīja par Ati Kronvaldu, kurš    pirmo Dziesmu svētku gadā nonāca Piebalgā un kopā ar vietējiem gatavojās svētkiem.  “Atis Kronvalds uzsver latviešu valodas nozīmi. Dziesmusvētkos saka leģendāras runas gan goda mielastos, gan citās situācijās, uzsverot, ka latviešu kultūras uzplaukumā nav vācu skolas un labvēlības, bet gan latviešu tautas garīgais spēks.  Viņš raksta: “Pirmais gods nākoties tautības garam, kas jaunākos laikos brīnišķīgi spēcinājis latviešus. Vācu skolas, strādājot ilgus gadus mūsu zemē, bet vispārīgos latviešu dziesmu svētkus tikai tagad svinam, kad tautas gars mūs cilājis saviem varenajiem spārniem.” Viņš turējās pie latviskā. Par gatavošanos Dziesmu svētkiem A.Kronvalds raksta kā par visas tautas manifestāciju, visas tautas svētkiem,”   atgādināja A.Cimdiņa un uzsvēra, ka Pirmie Dziesmu svētki notiek latviešu nacionālās kultūras pirms­sākumā, kad aktuāls ir jautājums, kā attīstīties tālāk.

Var vien piebilst, ka Rīgas Latviešu biedrība Vecpiebalgas kapsētā uzcēla A.Kronvaldam pieminekli ar vārdiem ”Tēvzeme un brīvība – vissvētākie dārgumi virs zemes”.

Cēsu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Atis Egliņš – Eglītis vērtēja šodienu, atskatoties būtiskās vērtībās, kas bija svarīgas pirms 150 gadiem. “Ticība sev ieņem arvien būtiskāku lomu ļoti mainīgajos apstākļos. Tieši ticība savam spēkam ir tas, kas mums ir ļoti vajadzīga 21. gadsimtā. Mums ir nepieciešams tieši tas spēks un ticība, kas bija 19. gadsimta cilvēkam. Vai    varam iztēloties, kādai drosmei un ticībai bija jābūt, lai pirms 150 gadiem sēstos ratos, pamestu savu sētu,    ciemu un dotos uz Rīgu uz pirmajiem Dziedāšanas svētkiem? Ko tas nozīmēja tā laika cilvēka apziņai un dzīves pieredzei? Daudziem tā bija vispār pirmā reize, kad bija iespēja doties ārpus sev ierastās vides un satikties vēl ar daudziem simtiem citu latviešu. Tā bija pirmā reize salīdzināties. Tā bija pirmā reize saprast, cik ļoti dažādi esam. Pirmie Dziedāšanas svētki kļuva par pamatakmeni nacionālas Latvijas dzimšanai,” atgādināja domes priekšsēdētāja vietnieks. Viņš arī jautāja, kā brāļi Kaudzītes vērtētu šo laiku, šos mērnieku laikus, kādu padomu dotu. “Domāju,    viņi    būtu lepni par Latviju, Latvijas tautu un Cēsu novadu. Viņi būtu lepni par mūsu sasniegumiem, mūsu iespējām, mūsu varēšanu, mūsu ambīcijām un mūsu uzdrīkstēšanos. Tas, kas viņu laikā bija pieejams tikai retajam, tagad pieejams daudziem jo daudziem.    Viņi noteikti priecātos par mūsu dzīves sparu, par idejām, par projektiem. Bet par ko abi brāļi varētu skumt? Man liekas, ka viņi skumtu par nabadzību. Viņi varētu skumt par nenovīdību, kašķiem, sīkmanību un skaudību. Viņi noteikti skumtu, ka šad un tad neredzam horizontu. Man liekas, viņi būtu pārsteigti, ka tie “mērnieku laiki”, lai arī notika sen, šur un tur ir palikuši mūsu prātos un nosaka šodienas rīcības,” pārdomās dalījās A.Egliņš – Eglītis.

Ar augsti paceltu galvu,    ticību sev, savai zemei un Latvijai ir jāiet tālāk.    Par to ir gan Piebalgas stāsts, gan Cēsu pilsētas un Cēsu novada attīstības stāsts. Kas raksturo piebaldzēnu?    Zinātkāre,    rūpes par savu zemi un savu saimniecību, čaklums, svarīga ir arī atzinība, nokļūšana uzmanības centrā un mēģinājumi būt perfektiem. Tajā pašā laikā nedrīkst nepieminēt, ka Piebalgas kultūrtelpu joprojām raksturo slātaviešu un čangaliešu attiecības. “Lai arī šīs savdabīgās attiecības kopienu iekšienē joprojām izteiktas ir izglītības un dažādās soci­ālekonomiskās sadarbības jomās, tomēr uz ārpusi vērojama dziļa kopienu saliedētība, lepnums, identificēšanās ar Piebalgu, tās pārstāvēšana un aizstāvēšana,” sacīja A.Egliņš – Eglītis un uzsvēra: “Šis laiks prasa būt godīgiem pret sevi, un, ja kaut kam ir pienākušas beigas, tad godīgi pateikt, ka šis ir jauns sākums un kārtējās jaunās iespējas. Un, kad pienācis laiks jaunām iespējām, tad jāvadās pēc izcilības formulas. Mums kā mazai tautai vienīgā izdzīvošanas atslēga ir būt izciliem.”

Par to, kāds novadā būs 2025.gads, kad Cēsis būs Latvijas kultūras galvaspilsēta, jau daudz kas zināms, bet tikpat nezināmā. “Vai mēs zinām visu līdz pēdējai skrūvītei 2025. gadam? Nē! Vai mums jau ir nauda? Nav! Vai ir bail? Ir! Vai tādēļ nedarīt? Darīt! “Vējā augušam kokam stipras sak­nes,” sacījuši brāļi Kaudzītes. Lai mūsu saknes ir stipras,” sacīja A.Egliņš -Eglītis, uzsverot, ka starp pasākumiem tiks izcelti    arī brāļi Kaudzītes kā ceļa gājēji, sak­rālais mantojums un vēl daudz kas cits no Piebalgai raksturīgā.

Jaunpiebaldzēniete Aija Sila uzsvēra, ka novadā piebaldzēni var izcelties ar to, ka ir paši. “Vidi veido cilvēki. Ja viņi ir, tad ir lieli un mazi pasākumi. Ir cilvēks, ir notikums, pašiem jābūt aktīviem,” vērtēja A.Sila un uzsvēra, ka tradīcijas nekur nav zudušas, tās tikai jāizceļ plašākā mērogā.

Arī domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs pauda pārliecību, ka Piebalga ir stabila kultūras vērtība, kas jāsaudzē un jāattīsta. Viņš atklāja, ka arī pašam no mātes puses ir piebaldzēna saknes. “Kultūra, sadarbība kultūrā var būt tā, kas stiprina un spēcina novadu, ejot cauri pārmaiņām. Būtiska loma būs arī Cēsīm kā    Latvijas kultūras galvaspilsētai,” sacīja J.Rozenbergs.

Jaunpiebalgas sieviešu un meiteņu ansamblis A.Silas vadībā dziedāja Piebalgā pierakstītas tautasdziesmas, bet visi tikšanās dalībnieki kopā nodziedāja Guntara Dolmaņa dziesmu  “Piebalgā no Viņķu kalna”.