Mazo lauku skolu pastāvēšana jāvērtē pēc kompleksiem kritērijiem, civilās aizsardzības jomā Latvijā vēl esam ceļā sākumā. Tādas bija galvenās Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča atziņas, atbildot uz “Druvas” jautājumiem. Intervija ar valsts augstāko amatpersonu notika, kad E.Rinkēvičs viesojās Cēsīs, lai iepazītu Kosmosa izziņas centra piedāvājumu.
– Cēsu novadā ir daudz lauku teritoriju, kur samazinās iedzīvotāju skaits. Vienmēr arī ir jautājums par mazajām lauku skolām, izglītības pieejamību. Cik jums tas prioritārs jautājums. Kā to risināt?
– Tas ir diezgan sarežģīts process, kam ejam cauri. Jo, no vienas puses, saprotam, ka cilvēku skaits Latvijā samazinās, samazinās arī skolēnu skaits. Attiecībā uz skolām situācija ir ļoti dažāda – ir lielākas, bagātākas pašvaldības, kas to spēj risināt, bet ir skolas, kur trūkst skolotāju un kur pat mazāk no infrastruktūras viedokļa, bet vairāk no pieejamās izglītības kvalitātes viedokļa ir jautājums, kā skolēniem nodrošināt labu izglītību. No tāda skatupunkta raugoties, lēmumi ir diezgan acīmredzami un brīžiem skarbi – dažreiz skolas apvieno, dažas skolas slēdz.
Taču tas, ko man daudzi jautājuši un es arī esmu teicis, ka, viesojoties novados, esmu mainījis redzējumu. Redzu, ka ne visu var salikt kritērijos, ekselī un viss notiek. Nevajadzētu būt tā, ka tādēļ, ja kādas skolas neiztur kritērijus, skolēniem uz skolu ir jābrauc vismaz 50 kilometri. Pieejamība, veids, kā un cik ilgā laikā skolēnu var nogādāt līdz skolai, arī ir būtisks. Katrā novadā ir nianses, kuras ir jāņem vērā, gluži mehāniski griezt nevar. Tas atkal, protams, izraisa ķēdes reakciju: kāpēc man bija tā, bet šeit ir šitā. Tāpēc katrā reizē nepieciešams loģisks pamatojums un skaidrojums. Tas ir viens.
Tad ir skolas, kuras pašas pateikušas – mēs redzam, ka vecāki skolēnus izņem un sūta citā skolā, kas tiek uzskatīta par perspektīvāku, vai kādu citu iemeslu dēļ. Ir novadi, kuros vecāki ir gatavi vest bērnu 20 un 30 kilometrus katru dienu, jo uzskata, ka attiecīgajā skolā izglītība būs perspektīvāka. Jo skola tomēr primāri pilda izglītības funkciju, un tad nāk visas citas.
Es ļoti labi saprotu sarežģīto situāciju, kurā lēmumi ne vienmēr būs tādi, kas apmierinās un patiks, bet svarīgi, lai lēmumi ir arī loģiski. Nevajadzētu slēgt skolu, ja līdz kritērijiem trūkst viena divu skolēnu, bet pēc pāris gadiem varētu sasniegt vajadzīgo rādītāju. Tas ir darbs, ko mēs esam runājuši ar Izglītības ministriju, ar pašvaldībām. Zinu, ka pašvaldības daudz strādā ar ministriju. Un es aicinātu uz nedaudz loģiskāku un individualizētāku pieeju, nevis vienkārši masveidīgu slēgšanu.
– Daudziem iedzīvotājiem aktuāls ir drošības jautājums, kā arī skaidrība, kā nepieciešams rīkoties militāru draudu gadījumā. Nacionālās drošības padomes sēdē skaidrota arī patvertņu pieejamība, bet reģionos par to trūkst informācijas. Vai par šiem jautājumiem nevajadzētu vairāk informēt arī reģionu līmenī?
– Mēs esam tikai pašā ceļa sākumā. Tas nav tikai par reģioniem, tas ir arī pa Rīgu, lielajām pilsētām. Informācija tikai tagad tiek apzināta. Nacionālās drošības padomē diskutējam par civilās aizsardzības sistēmas krīžu pārvaldību. Ir konkrētas vienošanās par konkrētiem darbiem, kas veicami, bet tas vēl ir tālu no tā, lai šī sistēma funkcionētu. Tas nav tas, ar ko es būtu pārāk apmierināts. Bet esam vienojušies, ka iekšlietu sistēma strādās aktīvāk.
Diskusijās var secināt, ka mums ir vēlme krist galējībās. Tā vieni uzskata, ka tagad vajadzēs miljardu vērtu patvertņu projektu. Bet drīzāk ir jādara tas, ko dara Ukrainā vai citur; vispirms jāuzzina, kas mums ir, tāpat kā cilvēki tiek informēti, kas viņiem ir jādara, piemēram, jāiztīra un jāsakārto pagrabi, tad – kāda ir informācijas apziņošanas sistēma X stundā.
Vēl viena diskusija, par ko diezgan daudz tiek lauzti šķēpi, ko darīt ar jaunām būvēm, kas tiek celtas. Vai tajās jau automātiski nav jāparedz patvertņu vai drošāku vietu iekārtošana. Es jau dzirdu pirmos iebildumus un vaimanas, ka tas sadārdzinās projektu. Iespējams, tas sadārdzinās projektu, bet drošība tomēr ir svarīga. Ir noteikts daudzdzīvokļu namu, sabiedrisko ēku, piemēram, veikalu, būvniecības process, kurā ne tikai būs jādomā, bet tā būs prasība, ka jābūt telpām, kur krīzes gadījumā cilvēki varētu patverties.
Zinot, cik sarežģīti dažreiz ir iekustināt visus šos procesus, es teiktu, ka sagaidu vēl diezgan daudz diskusiju un diezgan daudz klupšanas akmeņu, un vēl būs diezgan daudz jādara, lai lietas tiešām notiktu. Šobrīd process ir tikai sācies, tam vajadzētu notikt daudz aktīvāk. Es noteikti mudināšu atbildīgos ministrus un valdību strādāt pie tā.
– Un tāds ārpus kārtas jautājumus – vai jums ir kāda grāmata, ko jūs šobrīd lasāt, kas jūs īpaši uzrunā?
– Man būtu grūti atbildēt par grāmatu, kas īpaši uzrunā, bet burtiski tikko pabeidzu lasīt vienu no Kisindžera grāmatām – par sešiem 20. gadsimta līderu portretiem. Tā man prasīja ļoti ilgu laiku – daudz ilgāku, nekā biju domājis. Bet labā ziņa ir tā, ka man diezgan daudz labu grāmatu stāv plauktā. Tagad es esmu apņēmības pilns mēģināt izlasīt izdevumu, ko man uzdāvināja Ložmetējkalnā, Ziemassvētku kauju muzejā, par mūsu strēlniekiem. Tas ir tas, ko es vēlētos brīvdienās izdarīt.
Komentāri