Pie aizgājēja zārka godu R.Ruķim Valsts prezidentes vārdā atdeva Valsts prezidentes adjutants Valts Āboliņš, nolasot Vairas Vīķes- Freibergas atvadu vārdus. Goda sardzē stāvēja prezidentes apsardzes vīri, viņus nomainīja rajona pašvaldību vadītāji, Latvijas Zemnieku savienības delegācija, godinot mūžībā aizgājušo partijas biedru.
Sakot atvadu vārdus R.Ruķim, rajona padomes priekšsēdētājs, Raunas pašvaldības vadītājs Andris Neimanis sacīja:
-Roberta dzīves pamatos bija darbs un neatlaidība, sirdsgudrība un godaprāts, labestība un mīlestība, spēja gara gaismu nest citiem.
Šī doma caurvija arī citu pavadītāju teiktos atvadu vārdus. Zosēnu Goda cilvēki – Mūzikas akadēmijas rektors Juris Karlsons, Operas režisors Guntis Gailītis, mākslinieks Jānis Strupulis augstu novērtēja R.Ruķa devumu pagasta kultūrvēstures iedzīvināšanā, dziļu izpratni par šīm vērtībām un prasmi tās atdot sabiedrībai. Pateicoties R.Ruķa neatlaidībai un uzņēmībai, Zosēnos, Skrāģu krogā, tika izveidota brīvdabas estrādes “Baņuta”, tā iemūžinot latviešu pirmās operas libreta autora Artūra Krūmiņa dzīves vietu, tika uzvesta opera, te iedibināta uz etnogrāfiskiem motīviem balstīta Jāņu gaidīšanas tradīcija, kurā vairākas reizes piedalījusies Latvijas Valsts prezidente. Pagastā pēdējos gados iekārtots muzejs, kurā eksponēti Zosēnos atrastie 20.gadsimta 40.gadu mākslas kolekcijas darbi – gadsimta pirmās puses pazīstamu Latvijas mākslinieku gleznas.
A/s “Rīgas piena kombināts” akcionāri Atis Sausnītis un Ivars Strautiņš uzsvēra aizgājēja veikumu piena lopkopības nostiprināšanā. Sadarbībā ar pārstrādes uzņēmumu pagastā uzcelta pienotava, kurā vāc pienu no visas apkaimes, gan dodot darba vietas pašu ļaudīm, gan ļaujot nostiprināties apkaimes zemniekiem.
Teikt pēdējās ardievas bija ieradušies gan dažādu iestāžu un uzņēmumu, gan rajona agronomu biedrības, zemnieku biedrības pārstāvji, bijušie darba biedri – lauksaimnieki, gan zemnieki no tuvākas un tālākas apkaimes. Atvadu vārdus teica kaimiņu pagastu deputāti.
Sēru braucienā no Zosēniem uz Dzērbeni, kur R.Ruķi guldīja dzimtā pagasta zemes klēpī, no sava dibinātāja un vadītāja atvadījās vietējie piensaimnieki. Ierindā nostādīto piena savākšanas automašīnu skaņu signāli deva pēdējo godu cilvēkam, kurš nebaidījās mest izaicinājumu Latvijas ekonomiskai situācijai un laikā, kad piena ražošana sašaurinājās un mazās pienotavas daudzviet likvidēja, attālajos Zosēnos izveidoja jaunu ražotni.
Dzērbenes Jaunajos kapos vainagu un ziedu paklājs bija pēdējās ardievas cilvēkam, kurš nebaidījās no jauniesākumiem, kurš nebaidījās uzņemties atbildību un meklēja netradicionālus risinājumus pat šķietami bezcerīgās situācijās.
Komentāri