Guna Zommere ir kurzemniece Vidzemē. Meitene saka – sekojusi savai mīlestībai. Viņa strādā Cēsīs arhitektu darbnīcā „Marta saule”. Tuvs ir ādas apstrādes dizains, stikla māksla un interjera lietas. Guna sevi sauc vienkārši – par mākslinieci.
Vaicāta, vai jau iedzīvojusies šai pusē, 28 gadus vecā jauniete saka: „Tas notiek pamazām. Laikam vairs nav tas vecums, kad cilvēkus un apkārtni tveram ar plašu sirdi. Prāts jau analizē un kritizē.”
Runājot par darbu, Guna stāsta, ka viens no viņas pirmajiem objektiem Cēsīs bija jaunā „Tīrības nama” ēka.
„Palīdzēju šo ēku iekārtot, speciāli projektējām klientu pieņemšanas galdu, veidoju lampas no ventilācijas caurulēm. Bija jāsaskaņo visas detaļas, lai veidotu tur piemērotu interjeru,” stāsta Guna, atzīstot, ka ar gala rezultātu ir apmierināta.
„Veidojot interjeru, nekad neturos pie profesionāliem kanoniem vai noteikumiem. Ieceres īstenoju caur sajūtām, protams, sadarbojoties ar pasūtītāju. Lielākā problēma, ka cilvēkiem ir daudz ideju, bet viņi nezina, kā tās salikt kopā. Un es ļoti labprāt eju palīgā. Esmu dabisko materiālu cienītāja. Nekādas imitācijas. Lamināts, pēc manām domām, ir fotogrāfija, pa kuru cilvēki staigā – bez pieskāriena sniegtajām emocijām un sajūtām. Piekrītu tam, ka dizains ir laikmeta liecība. Bija laiks, kad modē bija fototapetes ar bērziem, tad nāca eiroremontu bums, lamināts un kas tik vēl ne. Bet es to saucu par mārketinga striķi. Ja attiecīgam produktam ir izveidota kārtīga reklāma, tas aiziet. Tāpēc man patīk dabiskie materiāli. Ar to sev un klientiem atgādinu, kas esam un no kurienes nākam. Mēs esam latvieši. Kādās mājās senāk dzīvoja latvieši? Izmantoja to, ko var paņemt no dabas. Dzīvoja guļbūves ēkās, staigāja pa koka grīdām. Mums ir savs latviešu kods un to nevajag aizmirst. Ne vienmēr jaunais produkts – plastika vai kas cits – ir tas labākais,” saka māksliniece. Vaicāta par savu mitekli, Guna stāsta, ka tas vēl taps.
„Man telpā svarīgākā ir gaisma. Patīk lieli logi, ka iespīd saulīte. Bet, domājot par jēdzienu „māja”, teikšu, ka mana māja ir mana baznīca. Baznīca tādā nozīmē, ka tur iegūstu enerģiju un spēku. Tā ir mana vieta un ne visi tur tiek ielaisti. Tas tāpat kā senajiem latviešiem bija katram savs koks, pie kā aiziet parunāt un Dieviņu palūgties. Māja nav iebraucamā sēta vai krogs. Tā ir mana miera osta. Un to es gribētu panākt, veidojot savu mitekli,” domās dalās Guna.
Brīvajā laikā Guna gatavo rotas no ādas, koka un stikla. Viņas pēdējā laika aizraušanās ir stikla pērļu taisīšana, smalks un filigrāns process. Viena stikla pērle tiek veidota teju stundu.
„Stikla pērļu taisīšanu saucu par pašterapiju. Citi ada vai tamborē, es darbojos ar stiklu. Un tas man patīk. Esmu apmierināta arī, ka dzīvoju pie dabas. Man ik pa laikam vajag rokas zemē ielaist, kārtīgi izstaigāties pa mežiem, gravām, tad galva tiek sakārtota. Tad negribas ne vairs kašķēties, ne strīdēties. Laukos, mazpilsētās ir mierīgāka dzīve. Nav stresa un skriešanas. Savu pašrealizāciju esmu atradusi un ar dzīvi esmu apmierināta. Turklāt uzskatu, ka Cēsīs ir kur rakt. Vajag tikai asu lāpstu,” smaidot teic Guna. – Priekšroku dotu šokolādei vai saldējumam? – Šokolādei. To var ēst gan ziemā, gan vasarā. – Kas tevi garlaiko? – Seklas sarunas. – Dzīve ir… – …skaista. – Ko visaugstāk vērtē draugos? – Laikam jau godīgumu. – Lasi anekdotes? – Man nepatīk anekdotes. Ja vēl kāds izstāsta, tad jā, bet lasīt pašai tās nepatīk. – Kas ir labākais, ko Dievs uz zemes radījis? – Koki.
Komentāri