”Popularizēšanai izraudzījāmies trīs saimniecības, mūsuprāt, Mores pagastā spilgtākās, kas pagastu jau darījušas zināmu. Tas ir briežu dārzs ”Saulstari”, mini zoodārzs ”Salmiņi” un Mores kauju atceres muzejs „Kaņēnu” mājās. Uz visām trim saimniecībām jau ir iemīti tūristu ceļi,” sacīja Gunta Vītola, Siguldas novada tūrisma informācijas centra vadītāja.
Brieži ēd no rokas
Tūristu interesi par ”Saulstariem” apliecināja arī paši saimnieki. ”Šovasar tūristu bija tik daudz, ka dažu dienu neatlika laika pat pusdienas paēst. Kā viena grupa vai ģimene prom, tā otra klāt,” pastāstīja briežu dārza ”Saulstari” īpašnieks Dainis Paeglītis. Publiski atvērtā saimniekošana veido tikai vienu no briežu dārza ienākumiem, jo dārzs radīts, lai selekcionētu dzīvniekus. Taču tūrisma loma pieaug. Dzīvnieku apskate un barošana, medības un makšķerēšana tagad papildināta ar jaunām iespējām. Blakus dārzam uzcelts viesību nams – atpūtai un semināru rīkošanai. Tajā var uzņemt līdz 40 viesiem. Ēkas plašie logi iziet tieši uz briežu dārzu un dzīvnieki ganās pavisam tuvu. „Mūsu viesu nams piedāvā kādu īpašu iespēju – relaksāciju, ko dod dzīvnieku tuvums,” piebilst saimniece Māra Paeglīte.
15 gados Morē, kopš pilsētā strādājošie Paeglīši – ārste un zinātnieks -sāka apgūt mantojumā saņemto lauku īpašumu, izmēģināti dažādi risinājumi. Tradicionālā lauksaimniecība izrādījusies konkurēt nespējīga. To kavējusi Mores mālainā augsne. Tāpēc kartupeļu audzēšana un lopkopība likta malā. Ideja par briežu audzēšanu noskatīta Zviedrijā un Anglijā. 11 gados, kopš izveidots pirmais astoņus hektārus lielais briežu aploks, daudz kas mainījies, uzlabots un paplašināts. Arī tūrisma jomā. Izveidots ekskursijas maršruts pa dārzu ar stāstījumu par dzīvniekiem. Dziļākiem dabas pētniekiem, fotografētājiem tiek piedāvāta dzīvnieku novērošana saimniecības hektāros, kur brieži dzīvo bara dzīvi attālināti no cilvēkiem.
Tūristos sajūsmu raisa tieši pieradinātie brieži, un šī vasara veicinājusi tuvināšanos cilvēkiem. „No maija līdz augustam „Saulstaros” nenolija ne lāse. Ganības izdega un briežus nācās piebarot. Tagad zvēri, redzot dzeltenas krāsas spainīti, saprot, ka gaidāms kas garšīgs, un nāk pie cilvēkiem,” ar baltmaizes gabaliņu spaini un graudu spaini pastaigā pie briežiem stāsta M. Paeglīte. „Lai meža dzīvniekus pieradinātu, ieguldīts liels darbs. Tieši daudzie saimniecības apmeklētāji, kas priecājušies par dzīvniekiem, piespieduši mūs vairāk pievērsties tūrismam. Taču šī darbošanās prasa laiku.”
Tagad saimniecībā izveidots aploks arī mežacūkām. Viena no tām ir pieradināta un nodēvēta par Molliju. Maizes diedelēšanā Mollija ietrenējusies tik labi, ka atgādina reiz Līgatnes dabas takās tik populāro Ansi.
Galvenā saimniecības nodarbe – staltbriežu selekcija, vaislas materiāla pārdošana „Saulstaros” kļuvusi rentabla pēdējos trīs gadus. Tagad daudz ieguldīts tūrisma attīstībā. Gaida draudzīgus apmeklētājus
„Salmiņu” mini zoodārza saimniece Agija Urtāne putnu un mini zvēru kolekciju veido septīto gadu. Nu tajā ir ap 50 šķirņu un zoodārzā kopā ap 200 galvu. Ir gan Latvijā zināmi, gan arī daudz eksotisku putnu un dzīvnieku. Tajā skaitā strausi, tītari, pāvi, fazāni, baloži, zosis, meža pīles un dekoratīvās vistas. Apbrīnas vērti ir mini dzīvnieki – punduraita, ponijs, pundurcūciņas un mufloni. Sākusies kā hobijs, dzīvnieku audzēšana Agijai pārvērtusies par darbu, kas guvis ievērību un dod arī ienākumus, lai zoodārzu uzturētu un paplašinātu. Šovasar mini zoodārzā jau bijuši ap astoņiem tūkstošiem apmeklētāju, bet ceļotāju liels pieplūdums vēl gaidāms. Septembris ir skolēnu ekskursiju laiks. Tieši par jaunās paaudzes izglītošanu tiek domāts īpaši, jo „Salmiņi” ir iesaistīti vides izglītības programmā par savvaļas ekoloģiskās apziņas veidošanu.
„Tūristiem apziņas reizēm pietrūkst. Tādus apmeklētājus es
mēdzu dēvēt par dzīvniekiem bīstamiem. Esmu pat secinājusi, ka dzīvniekiem mēģināts iebarot naglas un saspraudes, ” tūristu uzņemšanas pieredzē dalās saimniece. „Man ļoti patīk apmeklētāji, kuri ierodas, lai relaksētos. Viņi nesteidzīgi vēro dzīvniekus un putnus, gaida izdevīgu brīdi, lai tos nofotografētu, bet nekādā veidā dzīvniekus nekacina.”
„Salmiņos” pievēršanās netradicionālajai lauku saimniekošanai sākusies ar strausu audzēšanu. Arī tagad nav atmesta doma par strausiem kā biznesu. Ir doma arī par savvaļas govju ieviešanu, jo saimniecības platība to atļauj. „Diemžēl strausi, kuri pietuvināti tūristu apskatei, nevar kalpot biznesam. Strausi maina uzvedību. Tie vairs negrib dēt olas, bet vairāk snaikstās gar žogu, lai viņus apbrīno,” putnu dzīvi ar ironiju komentē Agija.
Mores zoodārzs ir gandrīz vienādā attālumā no Rīgas un Cēsīm, uz abām pusēm apmēram 40 minūšu brauciens. Tūristiem sasniedzams, ja nu vienīgi aizkavēt var rudens piemērcētie zemes ceļi. Te sava loma tūrisma biznesa atbalstīšanā ir pašvaldībai, kas tos apsaimnieko. A. Urtāne ļoti atzinīgi izsakās par Mores pagasta padomi, uz kuru varot paļauties laukos svarīgu problēmu risināšanā. Vēsture paver jaunas iespējas
Tas patiešām ir liels retums – lauku saimniecības pievēršanās muzeja veidošanai. Tieši tā noticis Antona un Antas Braču „Kaņēnu” mājā, kur no tradicionāli iecerētā aiziets pilnīgi citā nozarē. Saimniecības ēka, kas sākotnēji bijusi paredzēta biškopības vajadzībām, tagad pārvērsta par muzeju dažādiem vēstures priekšmetiem – no zviedru laikiem līdz mūsdienām, un daļu pagalma atvēlējuši vēstures relikvijām, no kurām iespaidīgākais ir pēdējā karā izmantotais tanks. Tas, protams, ir tūristu iecienīta fotografēšanās vieta.
Muzeja tapšanas iemesls ir vēsturiskās Mores kaujas 2. pasaules kara izskaņā. Padomju gados no-klusēta vai sagrozīta vēsture, kas Latvijas neatkarības laikā izlauzusies no apslāpējuma. „Vajadzēja tikai atdot mazo pirkstiņu – ierādīt vienu telpu kara relikviju izvietošanai, lai vēlāk atdotu visu roku. Esam tik ļoti iesaistījušies muzeja veidošanā, ka cilvēki teic – pie jums jūtama īpaša aura,” skaidro Anta Brača – tekoši un aizrautīgi stāstot par latviešu leģionāru cīņu gaitām, par kara ieroču daudzveidīgo arsenālu, kas nu leģionāru sanests un izvietots muzeja pirmajā stāvā.
Kādu laiku privātā iniciatīva bijusi bez juridiska statusa, bet tagad ir nodibināta biedrība „Mores muzejs” un arī Mores pagasta padome ar finansiālu atbalstu līdzējusi saglabāt un uzturēt vēsturiskās liecības. Mores pagasts veido arī kauju piemiņas parku, rūpējas par latviešu leģionāru un sarkanarmiešu kapiem. Arī šīs vēsturiskās vietas ir tūristu apskatei. Katru gadu septembra beigās tiek rīkoti piemiņas pasākumi, tikšanās, taču ikdienā iz-smeļošu stāstījumu par vēsturiskajiem notikumiem var smelties „Kaņēnos”.
„Abi ar vīru esam pensionāri, agrāk nesaistīti ar lauksaimniecību, tāpēc, dzīvojot laukos, senču īpašumā, pievēršanās vēstures izpētei un tūrismam mums devusi jaunas iespējas,” vērtē A. Brača. Antons Brača ir rotkalis un tūristu apgrozīšanās saimniecībā dod vēl kādu iespēju – piedāvāt arī savus izstrādājumus. Tam iekārtots atsevišķs stends. Saimnieki sākuši muzeja paplašināšanu, kolekcionējot arī priekšmetus, kas daiļrunīgi runā par vēstures gaitu Morē – no apkārtnes muižu dedzināšanas 1905. gadā līdz Mores izpildvaras darbībai sociālisma laikā.
Komentāri