Tiekoties ar veselības ministru Hosamu Abu Meri, “Druva”skaidroja Cēsu novada iedzīvotāju ieguvumus no plānotā budžeta palielinājuma veselības aprūpei, redzējumu par nepieciešamajiem speciālistiem, kā arī būtiski risināmu jautājumu – jauniem ģimenes ārstiem laukos.
– Veselības nozares budžetā plānots papildus novirzīt 275 miljonus eiro. Kādus ieguvumus no tā ikdienā izjutīs Cēsu novada iedzīvotāji?
– Tas palīdzēs visas veselības aprūpes funkcionēšanai, iedzīvotājiem nebūs jāuztraucas par kvotām, kas gada vidū vai pat gada sākumā var beigties, piemēram, pie bērnu zobārsta. Iedzīvotāji varēs būt droši, ka būs iespējams veikt laboratoriskos izmeklējumus, saņemt kompensējamos medikamentus, iekļaujot arī slimniekus, kuru diagnoze līdz šim to neparedzēja, lai notiktu visas paredzētās plānveida operācijas. Un, no otras puses, tas ļaus īstenot papildu algas pielikumu ārstiem. Protams, pielikums varētu būt arī lielāks, tomēr mums jāņem vērā budžeta iespējas.
Tajā pašā laikā jāsaprot, ka arī ar šo finansējumu nepietiks visām prasībām. Tā ir izdzīvošanas nauda, lai gada beigās nebūtu mīnusi, nebūtu nepieciešams papildu finansējums pakalpojumiem. Tomēr uzlabojumi nepieciešami vēl vairāk, tāpēc finansējumam ar laiku jābūt vēl lielākam.
Līdztekus jāgādā par efektīvu un kvalitatīvu līdzekļu izmantošanu. Tāpēc ir jāpārskata arī pakalpojumu sniegšana. Ja, piemēram, kādā vietā konkrētais pakalpojums tiek sniegts tikai reizi mēnesī, tas nav efektīvi. To var sniegt citur, bet tam jābūt katru dienu vai vismaz daudz biežāk nekā reizi mēnesī.
Apmeklēju Cēsu klīniku, redzēju, ka slimnīcā ir ļoti laba ķirurģijas nodaļa, bērnu nodaļa, ir labi ambulatorie pakalpojumi, terapija. Tieši tā tam ir jābūt – labi, efektīvi, pilnā apjomā – kad ir ārsti un ir laba kvalitāte. Ārsti ir apmierināti ar darba vidi, pieejamo aparatūru, pacienti ir apmierināti ar saņemtajiem pakalpojumiem un vidi, kurā tie tiek nodrošināti. Biju pārsteigts par brīnišķīgajām, plašajām telpām, skaistiem kabinetiem, krāsām, turklāt viss ir sakārtots tā, ka ir viegli gan pacientam, gan darbiniekiem. Cēsu klīnika ļoti labi attīstās, specializējas, un tas arī ir tas, ko mēs prasām. Turklāt Cēsu klīnika spēj piesaistīt Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumu, un arī nākamajā periodā tāds Cēsu klīnikai būs.
Mūsu prioritāte ir primārā aprūpe. Runājām gan ar klīnikas vadītāju, gan Cēsu novada domes priekšsēdētāju, ka ir nepieciešami primārās aprūpes centri. Zinu, ka Jelgavā tāds veidojas. Būtu labi, ja arī Cēsīs tāds būtu, ja slimnīcā būtu vairāki ģimenes ārsti, arī tādi, kas pieejami pēc darba laika un brīvdienās. Arī tam varētu būt īpaša atbalsta programma no Eiropas Savienības struktūrfondiem. Jo ir svarīgi, ka iedzīvotājs iespējami ātri tiek pie ģimenes ārsta, ka tas ir tuvāk mājām un ka uz vietas ir iespējami arī dažādi izmeklējumi. Ja veselības stāvoklis ir sliktāks, cilvēku var ievietot slimnīcā. Ja palīdzību nevar sniegt vietējā slimnīcā, sūtīt uz augstāka līmeņa slimnīcu, piemēram, Valmierā un tālāk uz universitātes slimnīcu. Katrā slimnīcā būtu jābūt skaidrām funkcijām, bet šobrīd ne vienmēr tā ir.
Tādēļ redzam, ka Rīgā universitātes slimnīcās tiek ārstēti dažāda līmeņa slimību pacienti, lai gan palīdzību varētu sniegt arī cita līmeņa slimnīcās. Ir jābūt skaidrām funkcijām, struktūrai un sadarbībai starp slimnīcām, lai būtu saprotams, kurp sūtīt pacientu, ja viņu vairs nav iespējams ārstēt Cēsīs. Nevajadzētu būt milzīgai birokrātijai, kad ir jāzvana un jālūdzas, vai pacientu uzņem. Savukārt, ja universitātes slimnīcā cilvēka veselības stāvoklis ir uzlabojies, bet vēl nepieciešams turpināt atveseļošanās procesu stacionārā, to jau var darīt citā slimnīcā.
– Cēsnieki bijuši neapmierināti, ka Cēsīs nav dežurējoša traumatologa. Cēsu klīnika ir trešā līmeņa slimnīca. Valsts noteikusi, ka tajā ir jābūt dežūrķirurgam, bet ne dežūrtraumatologam. Vai arī tas varētu tikt pārskatīts?
– Ir jautājums par traumatologa nozīmi. Gribētu teikt, ka ar mazu traumu tiks galā arī ķirurgs. Savukārt, ja ir politrauma, ar kādām nesaskaras katru dienu, jautājums, vai tādēļ katru dienu uz vietas vajadzīgs speciālists un vai viņa darba kvalitāte būs atbilstoša, ja viņš sarežģītas manipulācijas veiks reizi mēnesī. Arī te būtu svarīga struktūra – atkarībā no traumas smaguma. Vai nu to risina uz vietas, vai sūta tālāk uz Valmieru, vai politraumu gadījumā – uz Rīgu. Tā tas notiek visā pasaulē, jo tādā veidā ir iespējama atbilstoša kvalitāte. Tā ir arī runa par nākotni.
Cilvēki dzīvo ilgāk, bet tāpēc arī slimību ir vairāk, nepieciešams vairāk veselības aprūpes pakalpojumu un tam lielāks finansējums. Savukārt, no otras puses, bērnu dzimst mazāk, jādomā, kā iespējams organizēt veselības aprūpi. Turklāt jābūt elastībai. Mums neder risinājums, modelis desmit, piecpadsmit gadiem, tas ik pa laikam ir jāpārskata. Tas ir izaicinājums ne tikai Latvijā, bet arī citviet, arī Skandināvijā.
-Cēsu novadā pamatā ir lauku teritorijas, tie, kas dzīvo pagastos raizējas, ka var palikt bez ģimenes ārsta. Daudzi mediķi ir pirmspensijas vai pensijas vecumā, un ir satraukums, vai būs, kas nāks viņu vietā.
– Jā, tas ir ļoti svarīgi, un saprotu satraukumu, jo redzam, ka ap 30 procentiem ģimenes ārstu ir jau sasnieguši pensijas vecumu. Tāpēc domājam, ka lauku ģimenes ārstiem ir jāsniedz specifisks atbalsts, lai motivētu jaunos ārstus strādāt ne tikai Rīgā, Pierīgā vai lielās pilsētās. Ja ģimenes ārstam ir neliela prakse, viņš nevar izdzīvot, tātad ir nepieciešams vai nu vairākas prakses, vai valstij jāpalīdz ar papildu finansējumu. Tas vairāk ir sociālās atbildības jautājums. Strādājam, lai situācija uzlabotos, bet vai būs perfekti – diez vai.
-Uzņemoties veselības ministra amatu, kādu pienesumu vēlaties sniegt?
– Redzu, ka ir daudzas lietas, ko varam sakārtot, atvieglot. Varam vairāk uzticēt cits citam, bet reizē neprasīt lietas, kas nav nepieciešamas. Uzskatu, ka vairāk jāizmanto telemedicīna, īpaši cilvēkiem, kas dzīvo mazos ciemos, pagastos. Ir jābūt vietai pagasta centrā, kur iedzīvotāji var parunāt ar speciālistu attālināti, ja mediķa tajā dienā nav uz vietas. Mums ir jābūt daudz elastīgākiem, nekā esam šobrīd.
Komentāri