Daudzus labus darbus dara pāragri mūžībā aizgājušā mūziķa Mārtiņa Freimaņa draugi. Izveidotais Mārtiņa Freimaņa fonds jau sniedzis finansiālu atbalstu biedrībai Liepājas pusē, kas palīdz bērniem ar īpašām vajadzībām, atbalstīti vairāki jaunie mūziķi un padomāts arī par Mārtiņa piemiņu. Aizputes kapos taps piemiņas vieta.
“Mēs neafišējam to, ko darām. Jo arī Mārtiņš neafišēja. Viņam doties kādam palīgā bija ikdiena. Viņš nepiezvanīja kādam žurnālam un neteica: “Nāciet pabildēt, es te šodien vārīšu zupu!” Mēs arī par katru darbu netaisām preses relīzes, bet darām. Tagad lielākais darbs tiešām ir izveidot kapos piemiņas vietu. Ideāli būtu, ja tur būtu soliņi, kur pasēdēt, uzspēlēt, padziedāt,” stāstīja Kārlis Būmeisters jeb Kaža, viens no Mārtiņa Freimaņa fonda (MFF) valdes locekļiem, un piebilda: “Neizslēdzu iespēju, ka Aizputes kapi būs vieta, kurp gribēs doties skolēni. Iespējams, kopā ar savu literatūras skolotāju. Jā, grāmata jau Mārtiņam bija- “Zālīte truša dvēselei”, būs arī otra. Mārtiņam ir daudz dzejoļu. Viņam bija doma visus savākt kopā. Tagad to darām. Grāmata būs,” tā Kaža, stāstot par vēl vienu labu darbu, kas jāizdara.
Jaunieši, kuri apvienojušies fondā, stāsta, ka visvieglāk ir strādāt un darbus plānot, ievērojot principu: “Tā darīja Mārtiņš.” Viņi neslēpj, ka reizēm gadās dedzīgas diskusijas, ko un kā labāk, un kāpēc. Tad viņi apstājoties, padomājot: “Ko teiktu Mārtiņš?” un izdarot vispareizāk.
“Ir savādi, bet jāatzīst, ka kaut kāda enerģija mums palīdz, jo viss notiek. Domājām, kādu veidot piemiņas vietu kapos. Uzradās cilvēks, kurš pateica, kā viņš to redz, un mēs sapratām, ka nekad nebūtu izdomājuši labāk,” tā Kaža. Jāatgādina, ka aprīļa beigās urna ar Mārtiņa pelniem tika guldīta Aizputē, Misiņkalna kapos, drīz tur atradīsies mūziķa piemiņas memoriāls, kuru veidos tēlnieks Uldis Zariņš.
Taču Mārtiņš turpina dzīvot ne tikai draugu sirdīs, bet visā labajā kas paveicams.
Mārtiņa draugi atbalstīs jaunos mūziķus, bez vecāku gādības palikušos bērnus un jauniešus, palīdzēs atrast mājas noklīdušiem suņiem un kaķiem.
“Lai ir vēl kaut kas pēc grupām Putnu balle, Blice,
Detlef,” sprieda Kaža, kurš uzņēmies gādāt, lai jaunajiem
mūziķiem būtu iespēja profesionāli augt un izdarīt ierakstus profesionālā mūzikas ierakstu studijā.
Vēl jaunieši stāsta, ka viņu popularitāte palīdz uzrunāt līdzcilvēkus, lai izdotos meklēt jaunus saimniekus reiz pamestiem mājdzīvniekiem, lai varētu atbalstīt vecāku pamestu bērnu izglītošanos, nometnes.
“Pašlaik mēs gribam darīt to, ko Mārtiņš darīja visu laiku. Viņam bija skatuviskā puse- dullais, vienmēr priecīgais puisis, bet viņam bija arī privātā puse, kurā viņš nevēlējās cilvēku uzmanību,” sacīja MFF pārstāve Agrita Bikaviņa, kura organizē dažādus vēl Mārtiņa iecerētus labos darbus.
“Labdarība būs vajadzīga daudziem. MFF ir sabiedriskā labuma organizācija, tādu Latvijā ir ap tūkstoš. Mums svarīgi saglabāt Freimaņa šarmu un darboties viņam nozīmīgās nozarēs,” tā izvēli par labu minētajām sfērām, kur palīgā steigs arī MFF,
pamatoja Kaža, uzsverot, ka rīkosies pēc Mārtiņa principiem.
Izrādās, Mārtiņš reti kuram devis naudu, jo uzskatījis, ka vienmēr būs kāds, kurš iedos santīmu, latu, vecu datortehniku vai apavus bērniem. Mārtiņš bijis pārliecināts, ka dodamais ir jādod no sevis. Tāpēc Freimanis dziedājis
bērnu namu audzēkņiem, kopā ar jauniešiem rakstījis dzejoļus, runājies un muzicējis kopā ar bērniem, kam bijusi smaga invaliditāte. Jā, tikai cigaretes viņš no sirds dalījis bezpajumtniekiem un arī tiem, kas jau zinājuši, ka pie Freimaņa var pienākt un palūgt, viņš nevarēs atteikt.
“Mārtiņam uz ielas pretim nāca tie, kam vajadzēja palīdzību. Viņš to redzēja. Te viņš satika kādu, kurš devās padarīt kādu labu darbu,
Mārtiņš pieteicās līdzi. Viņam nebija barjeru- vajag, nevajag. Gāja un darīja. Pieminētās cigarešu paciņas izdalīja. Pusstundas laikā vairs nebija nevienas. Tas bija
tikai sīkums, bet viņam jau nekā nebija žēl. Viņš reizēm dusmojās, ka nespēj atteikt. Ja viņam palūdza, tad viņš apsolīja un izdarīja,” stāstīja kroga “Pieci
vilki” īpašniece Ligita Vilks. Runājot par Mārtiņu, viņa nereti
tagadnes formu jauca ar pagātnes, bet uz jautājumu, vai joprojām ir grūti, zinot, ka Mārtiņš pa krogus durvīm nekad vairs neienāks, Ligita neatbildēja. Šķita, ka viņa pat sadusmojās par tik banālu vaicājumu.
Krogs “Pieci vilki” pašlaik ir kā muzejs, Mārtiņa memoriālā istaba- fotogrāfijas, soli pie bufetes, kur sēdējis mūziķis un viņa sunītis Pepe, klavieres, ģitāra. Mārtiņa auru tur noteikti var joprojām sajust, tas nekas, ka fizisku viņa pieskārienu nesajūtam.
“Mārtiņš pamanīja bērnus, kuriem patiešām vajadzīga palīdzība. Viņš precīzi zināja, ko vajag, jo pats no tādas dzīves bija nācis. Mārtiņš visā iedziļinājās. Viņš brauca uz bērnu namiem un dāvāja uzmanību, laiku, zinot, ka uzmanības bērniem visvairāk pietrūkst. Un mīlestības. Atceros,
viņš uz Ziemassvētkiem diviem puišiem no bērnu nama aizsūtīja ģitāras, lai spēlē, lai mācās, lai rada, viņš teica,” atcerējās Ligita un piebilda, ka, viņasprāt, Mārtiņa Freimaņa fonda galvenais uzdevums būtu
cilvēkos iedzīvināt labdarības ideju.
“Es aizdomājos, cik daudz mana solo karjera ir balstījusies uz tādu cilvēku kā Mārtiņš Freimanis. Viņš pagrūda: „Nu, večuk, ko ņemies, ja ir ko sacīt, tad saki!” Man ikdienā sanāk daudz atskārst un mācīties, jā, arī par to, cik esmu no Mārtiņa saņēmis dziesmu tekstus. Turklāt bez maksas. Es varēju te pieskriet, nu, minūtes 15 pirms studijas: “Ei, večuk, pabeidz!” Tad viņš nolika balzamiņu, uzrakstīja un teica: “Ņem!” Ne paldies, ne lūdzu… es aizskrēju uz studiju, iedziedāju,” atmiņās kavējās Kaža, bet piebilda, ka arī Mārtiņš turpinās pārsteigt savus fanus. Fonds izdos viņa piemiņas koncerta ierakstu DVD, būs dzejoļu grāmata, cilvēki turpinās skatīties filmas ar Mārtiņa piedalīšanos un televīzijas arhīvā uzmeklēs kādu seriāla “UgunsGrēks” sēriju.
“Kur Mārtiņam spēks, talants? Tāpēc jau lēnā garā sevi beidza nost, to pašam apzinoties. Daudz darīja, maz atpūtās. Tas laikam bija viņa moto- labāk daudz izdarīt īsā laikā. Pēdējos gados gan Mārtiņš bija tāds skumīgāks,” noteica Kaža, bet reizē aicināja visus jau šovasar domās apciemot Mārtiņu, klausoties dziesmas, lasot dzejoļus vai aizbraucot līdz Misiņkalnam, bet nākamgad, Mārtiņa nāves dienā 27. janvārī, atnākot uz viņam veltītu piemiņas koncertu, bet, pats galvenais, darot labu. To Mārtiņš visvairāk būtu vēlējies.
Ilze Kalniņa
Komentāri