Mārsnēnu teātris turpina ar pārbaudītām vērtībām

Mārsnēnu teātris šovasar savus skatītājus iepriecināja ar pirmizrādi. “Kazlauckus prot savu darbu” – joku luga vienā cēlienā ir atsauce uz iepriekšējo izrādi “Tapiņa atgriešana”. Sezonas noslēgumā izrādīt jaunāko iestudējumu mārsnēniešiem jau ir tradīcija.

Režisore Ingrīda Zilgalve pastāsta, ka “Tapiņa atgriešana” nospēlēta tik daudz reižu – 21 izrāde. Divas no tām aizvadītas Latvijas Brīvdabas etnogrāfiskajā muzejā. Tas bijis liels pagodinājums, tāpēc, kad bija jādomā par šī gada jauno iestudējumu, skatoties dažādus variantus, neviena cita luga nesaistīja: “Sapratām, ka Tapiņu grūti nolikt nost, mums patīk Edvarda Vulfa valoda un skatījums uz dzīvi, tāpēc izvēlējāmies otru izrādi veidot kā laikmeta turpinājumu. Lai gan tikai Kazlauckus tēls ir abos uzvedumos, laikmets un noskaņa ir tā pati.”

Lugā “Kazlauckus prot savu darbu” notikumi risinās desmit gadus pēc izrādē “Tapiņa atgriešana” tēlotā. Ir 1918. gada vasara, kopš 1915. gada Latvijas teritorijai cauri iet Pirmā pasaules kara frontes līnija, bet pansijā rit dzīve, tajā apmetas cilvēki, atpūšas, iesaistās politiskās sarunās un tic sazvērestības teorijām. Kad Bir­ken­felda kundzes pansijā apmetas arī Kazlauckus un sāk viesiem uzdot daudz dažādu jautājumu, pārējiem rodas aizdomas – kāpēc viņš visu pieraksta, iztaujā, novēro, varbūt viņš ir lielinieks, kurš ieradies visus nogalināt, jo viņi ir bagāti.

Režisore pastāsta, ka, gatavojot izrādi, daudz pētījusi vēsturi: “Par notikumiem Latvijā un pasaulē, par to, ka, neskatoties uz frontes līniju, cilvēki dzīvoja, atpūtās, izklaidējās. Šajā stāstā situēti un garlaikoti cilvēki brauc uz pansiju un, lai dzīve būtu interesantāka, garlaicības mākti, izdomā dažādas sazvērestības teorijas. Mums kolektīvā patīk meklēt tā laika liecības, kas tad bija moderns un pieņemams, ko ģērba, kā izturējās, kāds ir interjers. Tā kā Kazlauckis izrādē paraksta dokumentus, vēlējāmies saprast, kā to tajā laikā darīja cilvēki, kuri pārvietojās no vienas vietas uz citu, lai arī skatītāji noticētu tam, ko rādām. Tad taču nebija pildspalvu, ko paņemt līdzi kabatā vai portfelī. Sazinājos ar muzeju, uzzināju, ka    tad ņēma līdzi nelielu penāli, kur varēja ielikt spalvu un mazu tintnīcu.”

Pēc pirmizrādes saņemti atzinīgi vārdi un uzslavas. “Skatītāji priecājās par mums. Mums tiešām patīk spēlēt teātri un tā iepriecināt citus. Domāju, ka to var redzēt arī no malas,” vērtē I.Zilgalve. Viņa atzīst, ka vienmēr pēc pirmajām izrādēm saprot, ka kādas epizodes lugā var rādīt citādi, bet tas nemazina uzstāšanās prieku.

Tā kā kolektīvs ir ļoti stabils, režisore izrādi nedaudz papildināja ar tēliem, lai pilnīgi visiem, kuri ir kolektīvā, izrādē būtu kāda loma.

“Esam pārliecinājušies, ka kolektīvs kļūst arvien stiprāks, arvien vairāk cits citu izjūtam. Īpaša ir mūsu kolēģes Santas, kura šobrīd ir ratiņkrēslā, dalība mēģinājumos un izrādēs. Tā mēs vēl vairāk cits citā ieklausāmies un cits ar citu rēķināmies, un tas ir ļoti vienojoši. Paši arī smejamies, ka nu jau vairs nav pat laika dārzus ravēt, jo jāskrien uz mēģinājumiem. Tiešām, gatavojoties pirm­izrādei, ļoti daudz mēģinājām,” atklāj režisore.

Viņa arī pastāsta, ka kolektīvs sevi dēvē par teātra ģimeni. Uz mēģinājumiem māmiņas ņem līdzi bērnus, jo ne visām ir iespēja mazos atstāt dzīvesbiedriem vai vecvecākiem: “Mums iznāk pat tāda kā bērnudārza grupiņa mēģinājumā. Apbrīnoju spēju visu apvienot – darbu, mājas, bērnus, mēģinājumus, daudzos izbraukumus – ar teātri. Jā, reizēm mēģinājumos tas ir grūti pašām mammām, dažkārt arī pārējiem kolēģiem grūtāk sakoncentrēties, bet skaisti, ka bērni no mazotnes pierod pie amatierteātra gaisotnes, pie kopīgas darbošanās. Redzot, ka mēs viņus pieņemam, viņi dzīvos līdzi mūsu dzīvesveidam, redzēs, ar kādu atbildību to darām, un noteikti būs nākamie aktieri.”

Arī vasarā teātris turpina būt aktīvs, ieplānots piedalīties arī Latvijas amatierteātru salidojumā Valkā. Rudenī plānots “Kazlau­c­kus prot savu darbu” izrādīt dažādos pasākumos. Un domas jau raisās par nākamās sezonas iestudējumu, bet ir saprotams, ka tas būs izaicinājums, jo kolektīvs ar pēdējām divām lugām iedzīvojies noteiktā laikā un vietā.

Vasara ir arī laiks, kad kolektīvs dodas ekskursijā. I.Zilgalve teic: “Tas ir brīdis, kad pasākām paldies arī ģimenēm, izrādām rūpes un pateicību par viņu pacietību, kad mūsu nav mājās.”