Aina Karele
Jūnijā ar laiku neko nevar sarunāt. Tāpat kā ar bitēm biškrēsliņos. Saule spīd vai lietus līst – laiks paskrien mums garām. Vēl ceriņos laimi meklējam, bet pļavā jau vanagzirnis pinas pa kājām. Margrietiņa, baltā šķelme, piemiedz zelta aci: mīl vai nemīl tevi kāds, ar sāpēm un bez prāta? Un neviens nezina, un jāpazīlē ziedlapās, no kādiem laikiem Jānis uzsācis to lēno brišanu pāri senču zemdegām, cauri paparžu biezokņiem, pie ozola pilskalnā, kurš, brīvi audzis, stāv zems un plecīgs, gatavs noturēt to kalnu.
Mūsu tautas dzīves ziņā ozolam starp kokiem īpaša vieta. Spēka vīrs, turētājs, sargātājs. No burtnieku gudrajiem izraudzīts par kulta koku. Zemes un debesu spēku vienotāju.
Jānis, Dieva dēls, no tām pašām ozolu birzīm nācis. To tautasdziesma kā veca pūce no koka dobuma: “Jānīts sēž ozolā, Jāņa bērni pazarēs!” Tā līdz mūsdienām atnācis. Ne tikai pa birzīm, bet arī gatvēm. Ar savu gudrību kā vainagu galvā. Lai atgādinātu senu kopību, kas saista cilvēku ar dabu. Kad mūžīga un zaļa vītne ap galvu savijas.
Kāds skaitījis, cik Jāņu naktis gājušas pāri mūsu tautai? Ja varētu pie sirma ozola piespiesties kā pie dvēseļu kalna, tas mums daudz izstāstītu… Ne tikai par gada īsākās nakts noslēpumu, kas veltīts dzīves priekam. Stiprajam tēva dēlam miza kā vairogs. Rievu raksti tur sargā ne tikai koka, bet arī tautas dzīvību. No tā brīža, kad Zilajā kalnā Jānis nosauca Tēvzemi vārdā. Varbūt vēl agrāk? Nav jāmeklē ceļi atpakaļ. Tā balss sadzirdama pāri gadsimtu griežiem. Tautas dvēselē Saule nekad nenoriet. Vai kādai citai tautai vēl tādas ugunsdainas, ko sauc par Līgo dziesmām? Esam savā zemē, dzimtajā krastā. Joprojām savas dziesmas, valodu kā sveci vējā nesam cauri svešam naidam un zaimošanai. Nesen to atgādināja rupjas lamas ar dūru vicināšanu Bruņinieku namā. Tā nebija tikai pirmsvēlēšanu kampaņa.
Savā latvietība esam vairākumā. Jāņu laiks ir un paliek mūsu laiks. Svinam skaistākos gadskārtu svētkus pašā vasaras vidū. Cēsīs svinēšana sāksies jau 22. jūnijā. Vienības laukumā pie Uzvaras pieminekļa atzīmējam Brīvības cīņu, Cēsu kauju, igauņu – latviešu ieroču brālību. Bez igauņu vairākuma un pašaizliedzības mēs to nebūtu paveikuši. Toreiz ne tikai gaviles, arī kritušo varoņu piemiņa kā rasa salija ozolu vainagos. Lai karogos, dziesmās ar Jāņugunīm viņu nākotne turpinātos.
Līgo saule, līgo bite,
Līgo visa pasaulīte!
Ai ,Jānīti, ziedainīti,
Tavu kuplu cepurīti!
LĪGO SVĒTKIEM
Dzidra Medvedjeva
Vizuļaina, trizuļaina
Nāk pār pļavu Zāļu diena.
Aizlīgo pie mājas vārtiem,
Ziedu vainagiem vien kārtiem.
Zāļu dienas maigā elpa
Ozolzariem cauri vijas.
Jāņu zāles dus pie vārtiem
Tā kā vecmāmiņas dzijas.
Klāt diena ar vasaras garšu
Un īsākās nakts ziedu smaržu.
Lai mīlestību tā sirdīs nes,
Jo visi mēs – Dieva zieds
Uz Viņa radītās pasaules.
Bet zeme savu grāmatu
Jāņu naktī šķir,
Ar ziedu burtiem
tur brīnums ierakstīts ir.
Jāņu nakts zaļajiem rakstiem
Tikai ar sirdi vari pieskarties tiem.
Jāņu naktī gaišas domas sirdī liec
Un bez skaistas Līgo dziesmas nepaliec!
Modini ziedu, kas papardē dus,
Svētlaimes mirkli dvēsele gūs!
Kad tavi sapņi balti
un latviski zied,
Ļauj sirdij nakts brīnumam
pretī iet!
Melna čūska nekad
nesamals mūs,
Ja vien pašiem spēka dziesmas pūrā būs.
ĶIRŠI ZIED
Ilze Riekstiņa
Ķirši zied,
Tik maigi, tik balti,
Tik balti,
Ka acis reibst…
Es necerēju,
Ka būsi.
Ja nu vienīgi
Mazuliet…
Solis, vēl solis,
Vēl viens,
Un atpakaļ,
Tik neiespējami…
Viss jau kā parasti,
Ķirši zied,
Kā čukstot,
Kā vilinot…
Mirdza Kerliņa
šalc zemes asinis
skrien Gauja manās vēnās
vienalga – maijpuķītēs
mellenēs vai sēnēs
man vajag iet
un upe nelaiž vaļā –
man vajag iet
ceļš ritinās kā lūgšana
un tiecas tālē
kur egles stāv kā katedrāles
un savus svētceļniekus gaida
DZĪVE, DZĪVĪTE
Leons Staris, prātu ar jūtām jaucot. “Harmonija”. 2025.maijs.
Man paliek 90 gadu,
Tuvumā daudz draugu, radu.
Tie mani cenšas mīļi sveikt,
Tik pašam man tāds skumīgs vaigs.
Kas dzīve ir, tā jautāt var,
Kad atrodies jau ceļa galā?
To tagad varu paskaidrot
Pavisam nopietni – pa jokam:
“Dzīve – cīņu poligons
No pamperiem līdz kapam.”
Sev pašam vieta jāiemanto
Starp savējiem un svešiem.
Lai gūtu izglītību – jāpūlas,
Līdz statusu sev gūsti.
Un, kad tu sievu apņemsi,
Vēl mazāk brīvs tu būsi.
Ar vārdu “mīlu” neglābsies,
Ja pienākums spiež plecu.
Kādu padomu jums varu dot –
Ka jādzīvo ar prātu?
Tik žogam, kuru uzceļ prāts,
Lec jūtas viegli pāri.
Un tur tad sākas problēmas –
Tad galvu ir, ko lauzīt.
Te citu padoms nelīdzēs,
Vien atliek sievu klausīt.
Ak, “ saldā” dzīve, dzīvīte,
To vēlreiz izdzīvotu,
Bet, kamēr man aust saulīte,
Šo pašu izbaudīšu.
LĪGO
Juris Dzvinko
Sveicināti cēs(i)nieki
Tūdaļ sāksies Līgo prieki
Pilsētnieks kurš dzimis mūros
Dosies iekšā dabas stūros
Novadā kur Jānis valda
Jāsēž nav pie tukša galda
Kādreiz vīriem bijis prāts
Uzcelts alus kombināts
Neviltots būs Līgo prieks
Ja ir galdā “cēsinieks”
Nebūs ļaužu prātos miera
Sirds kad alkst pēc Jāņu siera
Pilsonis kurš negrib šmauci
Galdā uzliks siera kluci
Līgošana sanāks glaunā
Ja būs siers kas ražots Raunā
Un kā reiz kad galds ir klāts
Ugunskurs tiks kurināts
Sirdi apņems siltas liesmas
Skandās skanēs Paula dziesmas
Reti līgos šeit pa vecam
Reti gaidīs sauli lecam
Līgotāji būs kā zuši
Kuriem mēles izkoduši
Sildīsies tie šašlikdūmos
Reti meiču ievilks krūmos
Un kad svētki vienreiz beigsies
Pilsētnieks uz māju steigsies
Nebūs līgotāju bara
Jānodod būs tukšā tara
Jāaizmirst būs Jāņu grēki
Jāsāk gaidīt Ziemassvētki
Tāds nu ir tas cēs(i)nieks
Kuram sirdī līgo prieks
NO JĀŅIEM LĪDZ PĒTERIEM
Jānis Mājenieks
No Jāņiem līdz Pēteriem
Saule vēl zenītu skar.
No Jāņiem līdz Pēteriem
Latvijā pļavas zied.
No Jāņiem līdz Pēteriem
Birztalās putni dzied.
Un, kamēr būs Jāņi un Pēteri,
Un kamēr šai zemē
Ligzdos vēl svēteļi,
Un kamēr dziesmās
Vēl atskanēs līgo,
Pasaule zinās,
Ka latviešu tauta
Šeit dzīvo.
Valentīna Dzinēja
Tu dziļā tumšā nakts
kad melnē acu skatiens tavs
es tevī ielūkoties uzdrošinos
jo spožā saulē akla raugos
vien tu
no labā ļaunu nešķiro
jo ēnas nevaid tavā vaigā
asins lāse neredzami sārto
ij nepanesamais ij vieglums
uz tavām krūtīm gulst
tu dziļi to
pie sevis noglabā
Manas domas nav mierīgas. Cenšos iestāstīt sev pretējo. Tāpēc skaitu. Bet skaitļi nedod miera.
Es skaitu dienas. Kādam sākumam vai beigām. Nevaru sagaidīt pēdējo skaitli, kaut zinu, tie sāksies no jauna, jo tiem nav gala. Skaitu katru asaru, katru asins lāsi, kas izlīst Ukrainā. Un tā bez gala. 2025. gada 24. februārī apritēja apaļi trīs gadi Lielajam karam. 1097 dienas. Viens tūkstotis un deviņdesmit septiņi mirkļi no mūžības. Mirkļi mūžībai. Cilvēkam – kā dārdoši akmeņi, lejup no klintīm, visu sagraujot ceļā.
Pavasara vēsmas iezvanīja ceturto kara gadskārtu. Nākamo, vēl vienu baiso. Tur. Es pagaidām šeit. Ar neizgaistošo pavasari. Putniem. Jo mūžība zied un nezūd.
Neviens nezina, kāpēc lodei jātriecas karstā, mīlošā sirdī. Kā iespēt un likt lodei sastingt uz mūžiem. Lai brīvi pukst sirdis. Mīl, priecājas. Lai stājas tās, kuras sausas kā tuksnesis.
Mans skatiens gaidu pilns. Turp, kur debesis kopā ar putniem. Tās piešalkotās. Saules gaismas piepildītās. Jau sapņoju, manas lūpas līdzi svilpos, vīteros. Pāri skumjām, iekšā, ziedēšanā. Ievās, ābelēs, ceriņos. Jāņu zālēs.
Pieķeru sevi, vai atkal neskaitu gaidīdama. Un baidīdamās no negaidītā.
Kāds pieskaras man un sauc. Ak, neskaiti, ak!
PASAKA PAR PASAULES CENTRU
Baiba Juhņēviča
Kāds vīrs tukša lauka vidū dzina zemē mietu. Miets bija parasts. Izskatījās pēc tāda, kas izrauts no zedeņu žoga. Un tas bija arī parasts lauks. Pavisam parasts. Nekā tāda, kādēļ tā vidū būtu vajadzīgs miets.
Cilvēki gāja garām. Sākumā tikai skatījās, tad apstājās, ieinteresēti apspriedās, ko svešais darīja. Jau pēc neliela laiciņa tur sapulcējās prāvs pulciņš.
-Ko tu dari? – viņi viens caur otru jautāja vīram. Vīrs neatbildēja. Viņš tikai vēl cītīgāk sāka sist pa mieta galu.
-Tu celsi žogu? – ziņkārīgie neatlaidās.Vīrs neatbildēja. -Jā, mēs zinām, tu celsi māju! Savādais vīrs tikai papurināja galvu. Ne vārda neteicis, pabeidza savu darbu un gatavojās doties prom. -Nē, tā nevar. Tev tikai jāpasaka, kāpēc tu šeit iedzini mietu!
-Tas būs mans pasaules centrs, lai dzīvē būtu, pie kā pieturēties,- atbildēja vīrs un devās prom.
Komentāri