Braucot pa Vidzemes šoseju, skatienu neviļus piesaistīja šāda ainava. Un radās pārdomas – būt īpašniekam allaž ir labi, un nav svarīgi, cik liels ir mans īpašums. Kaut vai tas ir tikai viens koks izcirtumā, sirdī siltumu dod apziņa, ka tas ir mans. Bet ko tad, ja pieder vesels mežs? Arī katram kokam pielikt plāksnīti, lai citi nedomā aiztikt?
