Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) 17.maijā atzīmēs profesionālos svētkus. Pierasts, ka šajā profesijā strādā vīrieši, bet tagad arī sievietes apliecina, ka tur iederas. 2021.gada oktobrī VUGD Vidzemes reģiona pārvaldes Smiltenes posteņa komandiera amatā stājās Ineta Bērziņa, tolaik vienīgā sieviete šajā amatā.
– Kāpēc šāda izvēle?
– Ceļš VUGD sākās kā dispečerei zvanu centrā vispirms Alūksnē, tad Valmierā, kur nostrādāju 12 gadus. Laikam jutos nedaudz piekususi no šī darba, kurā, lai arī katrs zvans ir citāds, tomēr ikdienas darbības nemainās. Negribējās arī nemitīgās nakts maiņas, kas īpaši nogurdina, un tā laikam bija lielākā motivācija pārmaiņām. Iestājos Civilās aizsardzības koledžā, nokārtoju glābšanas darbu vadītāja atļauju, vadība laikam pamanīja, ka varētu ieņemt šo amatu, un izteica piedāvājumu. Man patīk izaicinājumi, tāpēc pieņēmu to, pārāk ilgi nedomājot. Atceros, koledžā pirmajā kursā man iedeva sarkano ķiveri, kas ikdienā ir virsniekiem, posteņu, daļu komandieriem, glābšanas darbu vadītājiem notikuma vietās, un tad pasmējos, ka tad jau būšu Smiltenes postenī par komandieri! Un te nu arī esmu!
– Vai cilvēki joprojām brīnās, redzot, ka posteņa komandieris ir sieviete?
– Nezin kāpēc mūsu valstī ir stereotips, ka ugunsdzēsēji glābēji ir vīrieši. Teiksim, Vācijā šajā dienestā strādā ļoti daudz sieviešu, kas dodas izsaukumos. Latvijā taču armijā, policijā ir daudz sieviešu, par to neviens nebrīnās, nezin kāpēc ir uzskats, ka ugunsdzēsībā viņas nevar strādāt. Taču tas pamazām mainās, neesmu vairs vienīgā posteņa komandiere valstī, arī ugunsdzēsēju glābēju rindās ir sievietes.
– Posteņa komandiera darbs nav tikai sēdēt kabinetā, nākas doties uz izsaukumiem.
– Protams! Ja kāds no vīriem saslimst, nāku dežūrā, dodos uz izsaukumiem. Iespēju robežās dodos vīriem līdzi arī tad, ja neesmu maiņā. Ja ir izsaukums, puiši vienmēr pajautā, vai gribu braukt, un man divreiz nav jāsaka! Ja nav steidzamāki darbi, ātri aizsargtērpu mugurā un esmu ceļā! Tas nepieciešams, lai mācītos, pilnveidotos, jo katrs izsaukums dod kādu mācību.
Pirmais izsaukums, kur devos līdzi, bija uz glābšanas darbiem, kur satiksmes negadījumā bija bojā gājušais. Sarežģīti gan fiziski, gan arī psiholoģiski. Nācies doties arī uz paaugstinātas bīstamības ugunsgrēkiem un piedalīties dzēšanas darbos. Zinu, kas jādara, un savus pienākumus pildu pēc labākās sirdsapziņas.
– Vai Smiltenes postenī strādājošie vīri komandierei klausa?
– Kad piedāvāja amatu, domāju, nezin, ko vīri, kuri strādā postenī, par mani nodomās. Protams, bija satraukums, bet jau sākumā viņiem teicu, ka neesmu nākusi kaut ko strauji mainīt, mums visiem jāsadarbojas, jābūt līdzvērtīgiem. Cenšos turēties pie principa, ka esam komanda, nevis priekšniece un padotie. Manuprāt, tas izdodas, ir prieks, ka mani uztver kā savējo.
Man šis darbs patīk. Esmu izaugusi starp pieciem brāļiem, divi ir ugunsdzēsēji glābēji, visa bērnība pagājusi puišu kompānijā ar kāpšanu kokos, dauzīšanos, dažādām pārgalvībām.
– Vai, vadot glābšanas darbus, organizējot darbu postenī, noder sievišķā intuīcija?
– Sievietes laikam vairāk analizē, arī vadās pēc sajūtām, bet es vienmēr smejot saku, ka esmu savējais čalis. Es nekad šim amatam nepiekristu, ja būtu smalka dāma, taču, ja vajag, varu būt ļoti sievišķīga.
-Vai Smiltenes postenī ir mierīga dzīve, izsaukumi gadās reti?
– Es tā neteiktu, salīdzinot ar citiem posteņiem Vidzemē, mums ir samērā daudz izbraukumu. Apkārtnē ir vairāki lieli kokapstrādes uzņēmumi, tepat arī lielās šosejas, kur aktīva satiksme, notiek negadījumi. Darba pietiek.
Par to nav jāpriecājas, bet darbošanās reālās situācijās ļauj saglabāt, paaugstināt profesionalitāti. Pēc katra izsaukuma pārrunājam, ko darījām pareizi, ko varbūt vajadzēja citādi, bet neviens notikums nav identisks otram, vienmēr jābūt gatavam jauniem pavērsieniem.
Mācībās to nevar apgūt. Tajās vadāmies pēc normatīvajiem dokumentiem, darbojamies arī praktiski, teiksim, metāllūžņu pieņemšanas vietā trenējamies strādāt ar hidrauliskajiem instrumentiem pie mašīnu vrakiem. Bet tur varam strādāt mierīgi, bez satraukuma, pārdomājot katru darbību. Reāla notikuma vietā viss ir citādi, tur, iespējams, ir cietušie, un tad katra minūte, pat sekunde ir svarīga. Klāt vēl ir satraukums, kurā nākas pieņemt lēmumus, no kuriem atkarīgs rezultāts. Galvenais ir nenobīties. Kad brauc uz notikumu, sirsniņa jau, protams, sitas. Ja brauktu pilnīgi bez satraukuma, būtu jādomā, ka kaut kas ar mani nav labi.
– Minējāt, ka pirmais izsaukums bija uz notikumu, kur bija gājis bojā cilvēks. Kā to var pārdzīvot?
– Aizbraucot notikuma vietā, izdodas nolikt emocijas malā. Protams, pēc notikuma, atbraucot postenī, tās izpaužas, ir pārdzīvojums, bet tas uz īsu laiku. Izrunājam notikumu, un nākamajā dienā par to vairs nedomāju.
Kamēr neesi ar kādu situāciju saskāries, tu nesaproti, kā organisms reaģēs. Mācībās to pārbaudīt nevar, tikai reālā situācijā, arī tajā, kur ir bojā gājušie. Ar prātu varbūt liekas, ka nebūs problēmu, varu to darīt, izturēt, redzēt, bet ir situācijas, kad ugunsdzēsējs glābējs, ieraugot notikuma vietā bojā gājušos, aizbēg. Un viņam neko nevar pārmest.
– Tas, ka posteņa komandieris ir sieviete, arī ugunsdzēsējiem glābējiem liek vairāk domāt par izskatu, varbūt lieku reizi noskūties.
– Katrā ziņā tas liek piedomāt par sarunvalodu, kas izteiktā vīru kompānijā ir brīvāka. Par savu personālu varu teikt tikai to labāko, pagaidām nav nevienam nācies pateikt stingrāku vārdu. Esam tiešām laba komanda, un tas palīdz mācībās, strādājot notikuma vietā. Tieši tur komandas gars īpaši svarīgs, jo citam citu jāsaprot no pusvārda, jāuzticas.
Laikam jau svarīgi no pirmās dienas iegūt autoritāti, iespējams, te palīdz tā sievišķā intuīcija, komunikācijas prasmes.
– Saka – grūti mācībās, viegli kaujā. Vai to var attiecināt arī uz ugunsdzēsējiem glābējiem? Jums laikam mācībās tomēr nedaudz vieglāk nekā darbā reālā ugunsgrēkā?
– Te laikam atkal jārunā par stereotipiem, kas saistās par mūsu dienestu. Tostarp par ugunsdzēsēju glābēju ikdienu. Sak, ja Smiltenē nav bijis izsaukumu, tad jau visu dienu noslaistījušies bezdarbībā, tā joprojām daudzi domā. Tā nebūt nav! No rīta astoņos notiek dežūrmaiņas pieņemšana, aprīkojuma pārbaude, tad sākas mācības, un līdz pat astoņiem vakarā ugunsdzēsēji nemitīgi ir darbībā.
Ir mācību plāns katram mēnesim, pie kā stingri turamies. Ir teorētiskā daļa, praktiskā, un tas ir vajadzīgs, lai nemitīgi uzturētu zināšanu, prasmju pamatu. Protams, notikuma vietā būs savas nianses, bet princips nemainās. Dodoties uz notikuma vietu, pirmais vienmēr būs cilvēku glābšana.
– Fiziskā sagatavotība šajā profesijā laikam ir ļoti svarīga.
– Protams, tāpēc reizi gadā jānokārto fiziskie normatīvi. Man sports paticis kopš bērnības, vienmēr esmu piedalījusies sacensībās, tāpēc nekad neuztraucos, kad jādodas kārtot normatīvus, zinu, ka iegūšu maksimālo rezultātu. Un nevar tā, ka trenējies tikai uz brīdi, kad tuvojas pārbaudījumu diena. Te katrs saprot, ka fiziskā sagatavotība nepieciešama katru dienu visu gadu.
– Kā pēc saspringtas darba dienas spējat atgūties?
– Man visvairāk palīdz sportiskās aktivitātes, patīk skriet, doties garās pastaigas. Tas lieliski palīdz izvēdināt galvu. Laikā, kad esmu kopā ar ģimeni, par darbu nedomāju. Protams, arī brīvdienās var atskanēt telefona zvans, ka ir paaugstinātas bīstamības ugunsgrēks. Ja esmu pilsētā, tad došos savējiem palīgā, bet, ja esmu aizbraukusi prom, tad visdrīzāk kolēģiem nepievienošos.
– Vai pirms pusotra gada izdarītā izvēle kādā brīdī tomēr nav nožēlota?
– Noteikti, nē! Man patīk tur, kur esmu, un ne mirkli neesmu domājusi, ka varbūt vajadzēja palikt zvanu centrā. Katrs tomēr sevī sajūt ar domām, ar ķermeni, kas viņš grib būt savā dzīvē.
Darbs patīk arī tāpēc, ka no rīta, nākot uz posteni, nekad nevar zināt, kas sagaidīs pēc stundas, četrām, astoņām, vienmēr ir nezināmais faktors. Un tieši tas ir tas interesantākais. Šajā darbā nav garlaicīgi!
– Vai nākamais solis karjerā – daļas komandieris?
– Man ir izglītība, kas ļauj ieņemt daļas komandiera posteni, bet laikam – nē! Man patīk nelielais kolektīvs, kurā ikviens varam justies kā savējais. Šobrīd pat domās neesmu nekur citur. Nu, varbūt pēc gadiem 12…
Komentāri