Ruckas muižā Cēsīs festivālā “Māksla+ ēdiens +nākamā paaudze” bērniem un jauniešiem sešas dienas piedāvāja iesaistīties radošās darbnīcās, kas saistītas ar mākslu un ēdienu gatavošanu.
Radošajās darbnīcās bērni un jaunieši kopā ar māksliniekiem un pavāriem pārrunāja un modelēja nākotni caur mākslas un ēdiena prizmu, pastāstīja Zane Cērpiņa, viena no pasākuma idejas autorēm. Katra darbnīca strādāja citā tehnikā, apskatot dažādas tēmas.
“Festivāls saucās “Māksla+ ēdiens+ nākamā paaudze”, un tā galvenā domā – kā domāt par nākotni ar mākslas palīdzību,” skaidro Z. Cērpiņa. “Projekta auditorija ir bērni un jaunieši, jo viņi veidos nākotni, viņiem pašiem tā būs jāpiedzīvo, un šādi mācām par to domāt radoši. Svarīga sadaļa arī ēdiens, tas vienmēr būs visiem vajadzīgs, tāpēc domājām par nākotnes ēdienu.”
Visas nedēļas garumā aktivitātes bija bez maksas, tās tiek finansētas no Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta. Projektu īstenoja Ruckas mākslas fonds un Norvēģijā bāzētais zinātnes centrs “Vitenparken”.
Dienā, kad “Druva” viesojās Ruckas muižā, tēma bija “Spēlītes ar citplanētieti”, kur citplanētiešu lomai bija izvēlēti Amerikas signālvēži, invazīvā vēžu suga, kas pārņem Latvijas ezeru un upju ekosistēmas. Norvēģu mākslinieces Kirstijas Krosas vadībā tika gatavoti kostīmi un radīta spēle, kurā vietējās sugas un zvejnieki “cīnās”, lai aizsargātu savu ekosistēmu no signālvēžiem. Kā eksperts piedalījās pazīstamais vides žurnālists, biologs Māris Olte, stāstot par vēžiem, to populāciju.
Sarunā ar “Druvu” M.Olte norādīja, ka Gaujas Nacionālā parka ūdenskrātuvēs šīs invazīvās sugas vēžu ir ļoti daudz, to netrūkst arī citviet Latvijā: “Šī tiešām ir tāda citplanētiešu suga, tie uzskatāmi par izteiktiem migrantiem, kuri parādījušies ne lūgti, ne aicināti, pratuši iedzīvoties un veido veselīgākas populācijas nekā vietējie.”
Jautāts, kurās ūdenskrātuvēs varam sastapt “pamatiedzīvotāju” platspīļu vēzi, viņš neslēpj, ka tas nav vienkārši: “Būtu krietni jāpiepūlas un daudz jābrauc, lai atrastu. Ir vēl šaurspīļu vēži, kas it kā skaitās Latvijas vēzis, bet informācija liecina, ka arī tie it kā ievesti no Baltkrievijas. Ir vēl viena invazīvā suga – adatvaigu vēži, kas ar laiku arī svinēs uzvaru visā Latvijā.”
Stāstot, cik daudz bērni zina par dabu, par vēžiem, viņš saka, ka viss atkarīgs no tā, cik daudz iedevuši vecāki: “Ja gribam būt labi vecāki, mums bērnam jāiedod viss alfabēts, nevis tikai tie burti, kas patīk. Kopā jābrauc ar zirgiem, ar laivām, jānakšņo teltīs pie ugunskura, jāiet pastaigās, jo mūsdienu pasaule mēģina no tā nošķirt. Ja šīs sajūtas netiek iedotas bērnībā, pēc tam tās iegūt būs grūtāk, tas prasa lielāku piespiešanos. Ja vecāki saka, ka bērni daudz laika pavada datorā, viedtālrunī, vajadzētu paraudzīties pašiem uz sevi, jo domāju, ka bērni kopē vecākus. Kopā ejot pārgājienā, atstājot telefonus mājā vai ieliekot dziļi somā, tas būtu visiem lielisks piedzīvojums un pārdzīvojums. Nesen gāju ar bērniem nakts pārgājienā, un pamanījām daudzus jāņtārpiņus. Tas taču ir tāds brīnums, un katrs var padomāt, kad pēdējo reizi to dabā ir redzējis!”
Katras dienas radošo darbnīcu otrā daļa bija saistīta ar ēdienu gatavošanu, vadītājs bija Līgatnes “Pavāru mājas” īpašnieks un šefpavārs Ēriks Dreibants. Citplanētiešu dienas izaicinājums bija vēži šokolādes glazūrā, arī jūras zāļu miniburgeri. Ē. Dreibants neslēpa, ka arī viņam katra diena nākusi ar savu izaicinājumu: “Bija jāņem vērā mākslinieku vīzija, kāds varētu būt nākotnes ēdiens, tas arī man lika ielūkoties nākotnē. Patiesībā tas bija ļoti interesanti, jo lika izkāpt no rutīnas. Smejot teicu kolēģiem, ka man šī nedēļa ir kā atvaļinājums, kad ikdienas darbi nolikti malā un nākas domāt ko jaunu, iepriekš nebijušu, kaut vai, kā pasniegt vēžus šokolādē, ko iepriekš nekad nebiju darījis. Taisnību sakot, nebija nemaz tik slikti.”
Jautāts, vai kaut ko no šīs nedēļas nākotnē redzēsim viņa restorānu ēdienkartēs, Ē. Dreibants atbildēja apstiprinoši: “Piemēram, sviestmaizes ar ūdenszālēm bija ļoti laba ideja. Protams, recepte vēl jānoslīpē, bet to noteikti paņemšu. Citu dienu baudījām dehidrēto saldējumu, kas ir pavisam kas atšķirīgs no tik ierastā, arī to varētu izmantot. Cilvēki, kuri nāk uz Pavāru māju, ir gatavi jaunas garšas atklājumiem, un mums jādomā, ko piedāvāt. Tiesa, pats esmu nedaudz mainījies, ja runājam par eksperimentiem. Jaunībā gribējās apmeklētājus šokēt ar kādām iespējami nesavienojamām lietām, bet tagad tapis skaidrs, ka eksperimentēt vajag, bet ēdienam tomēr jābūt ēdamam.”
Komentāri