Septembris ir laiks, kad liela daļa amatiermākslas kolektīvu uzņem jaunus dalībniekus. Cēsīs piedāvājums ir ļoti plašs. Un viens no kolektīviem, kurš labprāt papildina savas rindas ar jauniem dejotājiem, ir senioru dāmu deju grupa “Pīpenes”, kas darbojas jau septiņpadsmito gadu un kurā dejo ne tikai pilsētnieces, bet arī dāmas no Amatas un Priekuļiem.
“Pīpenes” ir viens no senākajiem Latvijas Kaulu, locītavu un saistaudu slimnieku biedrības Cēsu nodaļas kolektīviem, bet jau kļuvis par tik patstāvīgu kolektīvu, ka tajā ir arī dalībnieces, kas nav biedrībā. Vairākas seniores dejo no kolektīva pirmsākumiem un ar smaidu teic, ka labprāt dotu vietu arī jaunākiem dalībniekiem – turklāt ne tikai dāmām, bet arī kungiem, jo tad uzreiz cita dejošana.
Kad “Druva” viesojas “Pīpeņu” mēģinājumā, pēc tā omulīgā gaisotnē un ar neiztrūkstošu humoru parunājamies, kas tad rada vēlmi būt kolektīvā un dejot. Bet vispirms Gunta Šteinberga norunā pašas sarakstītu dzejoli par “Pīpenēm”. Tam ir arī mūzika, un tas ir kļuvis par kolektīva himnu, tapusi arī deja. Kolektīva vadītājs Māris Brasliņš aizdomājas, ka labprāt šo deju iestudētu jaunās muzikālās noskaņās.
Rita Šmagre-Žīgure ir viena no tām, kas uz kolektīvu atnāca bez dejošanas pieredzes, teic: “Tieši tagad, kad pazuduši visi kompleksi, kad varam brīvāk būt un dzīvot, varam īstenot savas ieceres un sapņus. Un šī ir brīnišķīga vieta, kur to darīt, kur ar tik pacietīgu vadītāju var izdejoties un kopīgi doties uz dažādiem pasākumiem, un patiešām varu teikt – sapņi piepildās.”
Dāmas atzīst, ka tām, kas jaunībā ir dejojušas, ir ļoti patīkami atkal atgriezties deju pasaulē, bet tām, kas dejot tikai sāk, pirmajā brīdī ir grūtāk, ir vairāk jāiespringst, bet otrajā sezonā jau soļi padodas raitāk, kompozīcija ātrāk kļūst skaidrāka un saprotamāka. Un, tā kā smadzenēm tā patiesi ir piepūle, tad dāmas smej, ka visādas slimības tikmēr var atpūsties, tām vietas nav. Māris piekrīt, ka vieglāk kļūst tad, kad apgūta tehnika, saprasts, kā soļi pāriet no viena otrā, kā veidojas deja: “Kolektīvā iemācāmies ļoti daudz deju, dažkārt tās sauc par Eiropas dejām, bet mācāmies dažādas, un repertuārs ir daudzveidīgs.”
Austra Dika neslēpj, ka viņai gadās sajaukt kādus soļus, bet Māris ir tik mierīgs, ka nomierina. Viņa atklāj, ka kolektīva vadītājs vienmēr mīļi dalībnieces uzrunā par meitenēm. Māris Brasliņš sirsnīgi secina: “Meitenes patiešām turas braši. Un dejot var gan ar pieredzi dejošanā, gan bez tās. Jāteic, deju soļu mācīšanās ir ļoti laba smadzeņu darbībai – ieklausīšanās mūzikā un ritmam atbilstoša kustēšanās liek smadzenēm būt aktīvām.”
Lai gan sākotnēji “Pīpeņu” dalībnieces dejoja savam priekam, tagad kolektīvs aktīvi uzstājas gan pašmāju pasākumos, gan brauc ciemos, pabūts pat Rojā, Ventspilī, regulāri ir sadejošanās ar citiem kolektīviem, piedalīšanās festivālos. Tāpat “Pīpenes” labprāt domā par kopīgiem braucieniem un pasākumiem savam priekam. Gan par saviem līdzekļiem, gan piesaistot kādu projektu finansējumu, tiek gādāti tērpi, un nu jau to ir tik daudz, ka pat grūti izvēlēties, kuru katrā reizē vilkt. Pārlapojot kolektīva foto albumu, visi secina, ka visspilgtākās ir skaisti sarkanās kleitas, kas patīk gan pašām dalībniecēm, jo tādās uzreiz gribas iztaisnot muguru, gan ar savu košumu vienmēr piesaista arī skatītāju uzmanību.
Austra Dika teic, ka deju kolektīvs ir kā vēl viena ģimene, uz kuru vienmēr nāk ar prieku.“Mēs priecīgi satiekamies, papļāpājam un aizpļāpājamies tik ļoti, ka Mārim tas pat sagādā grūtības,” ar humoru teic dejotāja. Un Māris piebilst, ka Austrai ir kolosāla humora izjūta, ar kuru tiek lutināts viss kolektīvs. “Pīpenēm” ir sava “WhatsApp” grupiņa, kurā arī neiztikt bez jokiem. Dalībnieces dalās ne tikai ar dejošanas aktualitātēm, bet arī ar atrasto lielo sēni, jaunākajiem veikumiem savos vaļaspriekos.
Komentāri