Kartupeļi lauku labumu tirdziņā pie tirdzniecības centra "Spice".
Maija vēl pamāj šoferim ar roku, kad auto aizlīgo ceļa līkumā. Viņa priecīga paskatās uz desmit maisiem, kurus tikko atveda šoferis, un pasmaida – būs kartupelīši, ko vārīt vistām. Saimniece ātri ķeras klāt pirmajam maisam, taisa vaļā un atraujas. No maisa izplūst nepatīkama puvuma smaka. Viņa ātri izber maisu turpat zemē. Kaudzē sabirst lieli, mazi kartupeļi, pa vidu puvekļi, arī vēl kāds akmens. Maija izbrīnā nesaprot, kas noticis. “Un tie ir lopbarības kartupeļi?” viņa sev jautā.
Viss notika vienkārši. “Priekuļos lopbarības kartupeļi beigušies, arī apkārtnē zināmiem audzētājiem vairs kartupeļi tikai sēklai un pārtikai, meklēju sludinājumos kādu pārdevēju. Piezvanīju. Jā, tirgojot, 17 centi par kilogramu, jo pieved klāt. Pasūtīju desmit maisus. Atveda, samaksāju 75 eiro,” stāsta saimniece un piebilst: “Izskatījās jauks cilvēks. Kad prasīju, no kuras puses, tikai atteica, ka neesot šejienietis, ne ta no Jelgavas, ne ta pat no Liepājas.” Sašutusi Maija stāsta: “Esmu daudz pirkusi lopbarības kartupeļus, bet tādus neesmu redzējusi. Kad pāršķiroju, kilogrami pieci bija akmeņi. Vēl galīgi sapuvušie, puspuvušie. Izskatījās, ka rudenī no kombaina sabērti maisos un tagad tiek tirgoti.” Saimniece zvanīja pārdevējam. Viņš dažādi atrunājās, sakot, ka pati nesaprot, kas ir lopbarības kartupeļi.
Arī “Druva” piezvanīja kartupeļu pārdevējam. Viņš saprotams, savu preci slavēja. “Tie ir lopbarības kartupeļi, nav domāti ēšanai. Un kartupeļi vienmēr pūst, bet akmeņu gan tur nebija,” stāsta pārdevējs un dalās pieredzē, ka esot, lūk, cilvēki, kuri kaut ko meklējot, zvanot daudziem un beigās pat nezinot, kurš ir tas, kurš preci atvedis.
“Es taču nevienam neliedzu attaisīt maisu, tikko tas ir atvests. Kāpēc nepaskatījās, kādus kartupeļus atveda,” jautā tirgotājs. Viņam taisnība. “Vai man ienāca prātā, ka kaut ko tādu var tirgot?” bilst Maija.
Uz jautājumu, kāpēc nav nosaucis savu vārdu, nestāstījis, no kurienes, sazvanītais kartupeļu pārdevējs vien atsmej: “Kāpēc man jāstāsta, es taču nebraucu viņu precēt, man nav ar katru jāiepazīstas.” Ko tur piebilst. Pensionāre vien nosaka: “Visu mūžu esmu cilvēkiem uzticējusies. Pirmoreiz jūtos apkrāpta. Vai turpmāk, kad kāds atvedīs kartupeļus, katru maisu attaisīšu vaļā un izbēršu, novērtēšu katru kartupeli? Vecumā jāmācās tā darīt.”
Komentāri