Šonedēļ „Druvas” redakcijā pēc palīdzības un padoma vērsās cēsnieka Mārtiņa mamma Velta, kura ar šausmām stāstīja, ka dēls, iznācis no Cēsu policijas īslaicīgās aizturēšanas izolatora, mājās pārradies, utu un blusu apsēsts.
Kāda ir attieksme?
Veltas kundze pēc profesijas ir skolas medicīnas māsa, tieši tādēļ viņas šoks un neizpratne ir vēl lielāka. Viņa nesaprot, kā tik nehigiēniskos un necilvēcīgos apstākļos var turēt cilvēkus. Turklāt viņa uzsver, ka utis, blusas un līdzīgie kukaiņi ir dažādu slimību pārnēsātāji. Kurš var garantēt, ka aizturētie, iznākot no šiem izolatoriem, nav dabūjuši kādu dzīvībai bīstamu slimību?
Pats Mārtiņš stāsta, ka viņam par braukšanu reibumā piespriestas 15 diennaktis soda izciešanas īslaicīgās aizturēšanas izolatorā.
„Mani paņēma no ielas, ģērbtu labās drēbēs, un ielika kamerā kopā ar bomzi. Man sametās galvā utis, blusas un apģērbā salīda drēbju utis. Man mugurā bija 300 eiro vērta ādas jaka, par 100 latiem pirktas botes. Visas drēbes jau pāris stundu laikā bija utu apsēstas. To, ka šajās aizturēšanas kamerās var dabūt visus šos parazītus, biju dzirdējis, taču šoreiz ar to saskāros pats uz savas ādas. Šajās kamerās ir vēl trakāk nekā akmens laikmetā. Kamera, kurā es sēdēju, bija netīra un utu pārpilna,” piedzīvoto atminas Mārtiņš un atzīst, ka nenoliedz to, ka viņam tiesas piespriestās stundas ir jāizcieš, taču ne jau tādos necilvēcīgos apstākļos.
„Vai tiešām kamerās nav jānodrošina higiēniski apstākļi? Tur esošie spilveni, segas un krievu laiku matrači ir utu perēkļi. Ja mani sāpošās kājas dēļ nebūtu izlaiduši no kameras, 15 dienu laikā es būtu tur apēsts. Tikai pēc tur nosēdētām 16 stundām biju pilns ar visiem šiem parazītiem,” stāsta Mārtiņš. Slimību perēklis
Mārtiņa mamma stāsta, ka viņa nevar saprast, kas tā par attieksmi pret cilvēkiem. Un nav pat svarīgi, kas tiek turēti kamerās – bomži vai kārtīgi ļaudis, pret visiem būtu jāizturas vienādi, elementāri jānodrošina tīri un higiēniski dzīvošanas apstākļi.
„Strādāju skolā, un nevarēju saprast, kāpēc ik pa laikam ir tik daudz bērnu ar utīm. Reizēm ar parazītiem cīnāmies visu gadu un netiekam nekādā galā. Bet tagad saprotu, no kurienes tās ceļas. Ja tajās kamerās kaut četri vīri un viņi pēc tam aiziet mājās. Tiek aplipināti bērni, sieva… Bērni atnāk uz skolu, un parazīti vairojas un nav svarīgi, kas tiek ievietoti kamerās – no ielas paņemti bomži vai normāli cilvēki. Nevar cilvēkus turēt šādos apstākļos. Tas ir cilvēktiesību pārkāpums. Kameras ir jāiztīra, un tikai tad tajās var ievietot aizturētos. Ja policijai tam nav naudas, tad tā iestāde ir jālikvidē,” domās dalās Veltas kundze un skaidro, ka drēbju utis ir vēl trakākas nekā galvā mītošas.
„Drēbju utis iznīdēt ir ļoti grūti. Tās ir jāvāra teju 200 grādos vai jādedzina ar gludekli. Patiesībā apģērbs, kurš ir drēbju utīm pilns, ir jādedzina. Utis no Mārtiņa drēbēm nav ne izmazgājamas, ne iznīdējamas. Vēlos, lai policija kompensē zaudējumus par sabojāto dārgo apģērbu,” saka Mārtiņa mamma un ir neizpratnē arī par to, ka dēlam nav bijis ļauts piezvanīt uz mājām un paziņot par aizturēšanu.
„Viņam bija lauzta kāja, ir slimības lapa, taču to neviens neuzklausīja. Turklāt dēlam atņēma telefonu un neļāva pat piezvanīt uz mājām. Es viņam zvanīju, telefons neatbildēja… Ko man domāt? Kā lai zinu, kur atrodas mans dēls? Vai tā ir cilvēcīga attieksme?” jautā Velta un piebilst: „ Neviens jau līdz šim neko nav teicis. Tiek laukā no turienes, pārmet krustu un bēg prom. Bet par to jāsāk skaļi diskutēt. Nevar taču tā izturēties pret cilvēkiem. Un kā tajās kamerās vispār iespējams nosēdēt bez mazgāšanās piecpadsmit dienas?” Tiek darīts viss iespējamais
Valsts policijas Cēsu rajona pārvaldes priekšnieka vietnieks Jānis Goba sarunā ar „Druvu” nenoliedz, ka Cēsu policijas īslaicīgās aizturēšanas izolatoros šī problēma ir aktuāla un skaidro, ka regulāri kameras tiek atutotas un atblusotas.
„Mums ir iekšējās kārtības noteikumi, kas paredz, kā kameras jākopj. Katru mēnesi vismaz vienu reizi brauc speciāls dienests, kurš visas kameras atbluso un atuto. Arī paši nesam laukā matračus un tīrām. Pērkam paši „Kobru” un kukaiņus indējam,” skaidro J. Goba un atzīst, ka parazītus kamerās ienēsā aizturētie – personas bez noteiktas dzīves vietas, kuri nereti ir utu un blusu apsēsti.
„Ja iepriekšējā dienā kameras esam atutojuši un tiek ievietots šāds cilvēks, tad nākamajā dienā tās atkal ir tādas pat kā bijušas.
Katru dienu izindēt kameras mēs nevaram atļauties. Par vienu šādu reizi policija maksā 150 latus. Taču, ja aizturētie sūdzas par parazītu esamību kamerās, uzreiz saucam attiecīgo dienestu, kurš ar šo problēmu cīnās,” stāsta J. Goba. Jautāts, kādēļ šādās kamerās jātur mīksti matrači, kas kalpo par parazītu perēkļa vietu, Cēsu rajona policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks skaidro: „Ir likums, kurš paredz, ka šajās kamerās ir jābūt matračiem, spilveniem un segām. Mēs nedrīkstam sist koka lāvas un likt cilvēkiem uz tām gulēt.”
Pēc J. Gobas stāstītā skaidrs, ka iestādi reizi mēnesī pārbauda arī sanepidstacija.
„Tā kontrolē gan ēdināšanu, gan higiēniskos apstākļus kamerās. Turklāt mūsu kamerās ir viens no labākajiem stāvokļiem valstī. Skaidrs, ka šie izolatori nav nekāds kūrorts un pieczvaigžņu viesnīca. Un uzsveru, ka ar šo problēmu visu laiku cīnāmies. Un nevar teikt, ka Cēsīs utu un blusu epicentrs ir Cēsu policijā. Mēs cīnāmies ar sekām. Darām, ko varam,” uzsver J. Goba.
Vaicāts, kāpēc puisim netika dota iespēja piezvanīt uz mājām, J. Goba saka: „Piezvanīt drīkst. Protams, ja pats cilvēks to vēlas, viņš var sazināties ar ģimenei un paziņot, ka ir aizturēts. Nevaru komentēt, kāpēc šajā gadījumā nav ļauts piezvanīt.”
Uz uzdoto jautājumu, vai policija varētu kompensēt sabeigtās Mārtiņa drēbes, J. Goba īsi komentēja: „Ja tiks iesniegta prasība tiesā un tā nolems, ka policijai zaudējumi jāsedz, tad tā darīsim.”
Komentāri