Līgatnes papīrfabrika sapulcēja tos, kuri vēlējās dienu pavadīt bez steigas, satikt domubiedrus, ko jaunu uzzināt, apgūt.
“Gribējās sapulcināt cilvēkus, lai iedvesmotu, parādītu, ka var dzīvot citādi, harmoniski. Lēnāk nekā pilsētā, rāmi, apzināti, domāt radoši un ekoloģiski. Te, papīrfabrikas pagalmā, līdzās pastāv viss, ir skaista daba un industriālā vide ar savu enerģiju, tikai jāspēj patiesi dzirdēt pašiem sevi un citus. Te ir stāsti, notikumi, kas iedvesmo, ļauj atvērties un pašam būt radošam, harmoniskam. Te gaidīts un var brīvi justies katrs,” saka Līgatnes papīrfabrikas īpašnieks Edgars Ricevs. Jau otro vasaru viņš kopā ar domubiedriem rīkoja “Papīrfabrikas festivālu” – harmoniska dzīvesstila pasākumu ģimenei.
Diskusijas par dzīvi kopienās, tīrā vidē vadīja Cēsu novada pašvaldības Bezatkritumu kopienas vadītāja un aktivitāšu koordinatore Lāsma Ozola, sarunās meklēja atbildes par drosmi ļauties būt ārpus komforta zonas. Savu viedokli pauda gan līgatnieši, gan ceļotāji, dabas vērotāji, gan sava ceļa gājēji. “Ceru, ka sarunas dalībnieku stāsti, domas būs rosinājums paskatīties, pavērtēt to, ko un kā darām ikdienā, varbūt pamēģināt ko mainīt,” vērtē L.Ozola un atzīst, ka saprot sarunas dalībniekus, jo ne katram ir viegli atvērties, būt patiesi atklātam.
Domājot par Līgatni, īpaša bija saruna “Dzīvot Līgatnē: saglabāt autentisko vai mainīties?”, kurā piedalījās līgatnieši Ance Irmeja, Edgars Ricevs, Aivars Āboltiņš un Līgatnes apvienības pārvaldes vadītāja Līga Medne. Tika arī meklēta atbilde, vai Līgatne ir laimīgā zeme.
“Līgatne – vieta, kas pievelk un saista. Te katru gadu dzimst aizvien vairāk bērnu,” atgādināja pārvaldes vadītāja un uzsvēra, ka pašiem ir jāapzinās vērtības, kas ir Līgatnē, tās jāsaglabā, ar tām jālepojas. A.Āboltiņš atzina, ka Līgatnē ir viss, kas dzīvē nepieciešams. “Brīžam ir nostalģija, kā bija kādreiz, kā ir tagad. Bija četras papīrmašīnas, ir viena. Bija turbīna, ar kuru varējām nodrošināt elektrību visai pilsētai. Labo atceros. Bet es arī redzu papīrfabriku nākotnē. Gribam, piemēram, izveidot labāko papīrmašīnu. Nevar stāvēt uz vietas, jāmainās, jāattīstās, jaunas domas un idejas vajadzīgas,” saka A.Āboltiņš, kurš papīrfabrikā par elektroinženieri strādājis no 1975.gada līdz tās slēgšanai un tagad ir E.Riceva komandā, lai atjaunotu papīra ražošanu. Viņš pastāsta, ka darba mūžā strādājis pie sešiem fabrikas direktoriem, katram bijuši savu mērķi, bet nekad teritorija nav bijusi tā sakopta, pat ne fabrikas ziedu laikos, jo tad bija citas prasības sakoptībai, ekoloģijai.
Tie, kuri kādu laiku nav bijuši Līgatnes papīrfabrikā, uzreiz redz pārmaiņas. “Gada laikā lielākais solis ir teritorijas sakopšana– jumti visām ēkām salaboti, durvis saliktas, no teritorijas izvesti atkritumi,” stāsta fabrikas saimnieks. Kopā ar domubiedriem un brīvprātīgajiem divu kilometru garumā iztīrīta Līgatnes upe un aizvāktas piecas tonnas atkritumu. Beidzot vieta var elpot, plaušas iztīrītas,” saka E.Ricevs un pastāsta, ka te palicis daudz metāla, dažādu detaļu, kas tiek izmantotas, lai radītu ko jaunu. A.Āboltiņš kopā ar citiem no tā, kas bija pieejams cehā, atjaunojis visu automātiku. “Sistēma strādā, un tas ir īsts zero vaste projekts,” uzsver E.Ricevs.
Kad pagājušajā vasarā fabrikas jaunais saimnieks solīja, ka Līgatnē atkal ražos papīru, līgatnieši bija skeptiski. “Papīrfabrikas festivālā” Līgatnē tapušais papīrs tika nodots māksliniekiem, tiek gaidītas atsauksmes. “Četras diennaktis meklējām akvareļu papīra formulu. Mijās sajūsmas un izmisuma brīži. Šī ir sestā versija, kas tuvu ideālai, bet gan jau nebūs pēdējā,” atklāj E.Ricevs un piebilst, ka papīrmašīna recirkulē ūdeni un tehnoloģiskais process nerada izmešus.
“Desmit gadu Latvijā neražo papīru, un bija risks, ka papīra ražošana izmirs. Edgars saprata, cik Līgatnei svarīga ir fabrika un papīrs,” saka A.Āboltiņš un uzsver, ka darbam ir izveidota profesionāla komanda. “Ir prieks strādāt. Apbrīnoju jaunos zinātniekus. Nekad mums fabrikā nebija tāda ķīmiķa! Tam klāt pieredzējušā tehnologa Sergeja Loseva padoms, un lietas notiek,” gandarījumu pauž A.Āboltiņš. Atzinīgus vārdus Līgatnē ražotajam papīram veltīja ne viens vien bijušais strādnieks.
Festivāla apmeklētājiem piedāvājums bija plašs.Visas dienas garumā ikviens, atbilstoši savām interesēm, varēja doties ekskursijā pa papīrfabriku un bijušo strādnieku dzīvokli, skatīt mākslas izstādes, vērot, kā mākslinieki rada akvareļus, iesaistīties 20 dažādās ar mākslu, mūziku, dabu un pašizaugsmi saistītās radošajās darbnīcās un praksēs, klausīties dabas skaņu un meditavus koncertus.
Nesteidzīgās sarunās varēja uzzināt arī daudz jauna gan par kaņepēm, to audzēšanu un izmantošanu, gan to, kā bluķī ierīkot bišu stropu vai sastādīt garšaugus, iepazīt, cik dažādi koki aug Latvijā un citur pasaulē un kādi tik nav kokamatnieka instrumenti. Varēja vingrot, dejot vai vienkārši pasēdēt upes krastā un klausīties dabā. Cilvēki smaidīgi, brīvi, katrs atrada ko tieši sev. Tāpat kā katrs tirdziņa dalībnieks savu pircēju.
“Vai festivāls būs nākamvasar? Neteikšu ne jā, ne – nē, ne balts, ne melns,” atrauc E.Ricevs. Bet pēc gada papīrfabrikā atkal būs ko rādīt un, protams, iespēja katram pašam nesteidzīgi domāt un radīt.
Komentāri