Cēsnieks Dainis Krieviņš ir asinsvadu ķirurgs un mācību zinātnes direktors Paula Stradiņa slimnīcā, arī Latvijas Universitātes profesors un Ekvadoras goda konsuls Latvijā. Šo uzskaitījumu varētu turpināt, tāpēc sarunu ar viņu sāku tieši par aizņemtību.
– Spriežot pēc internetā pieejamās informācijas, jāsecina, ka darba dienas Dainim Krieviņam ir ļoti piepildītas.
– Patiesībā pienākumu klāsts ir
krietni lielāks. Grūtākais – tikt vaļā no kāda pienākuma vai darba, ko esi uzņēmies. Visu laiku jauni projekti, piedāvājumi, līdz vienā brīdī saproti, ka kaut kas jānosvītro nost. Nespēja atteikties ir ļoti daudzu cilvēku nelaime. Lai gan te viss atkarīgs no dzīves uztveres. Ir cilvēki, kuri piepako savu dzīvi ar darbu pēc principa: jo vairāk būs darba, jo vairāk naudas. Tipisks piemērs ir amerikāņi, kuri pelna lielo naudu, bet nav laika to tērēt, jo visu laiku jāstrādā.
Man vairāk patīk tā dzīves filozofija, ar kādu dzīvo Spānijā un kas ir pilnīgi pretēja iepriekš minētajai. Spāņi netiecas uz paaugstinājumu darbā, jo tad būs vairāk jāstrādā, nebūs laika baudīt dzīvi un atpūsties. Viņi labāk stundām dzer kafiju, bauda siestu, nesaspringstot par darbu.
– P. Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca sevi deklarē kā līderi daudzās medicīnas nozarēs.
– Nebūs melots, mūsu slimnīca ir varens mehānisms. To raksturo kaut vai tas, ka tās šī gada budžets ir aptuveni 50 miljoni latu. Paveikts daudz, plāni vēl lielāki. Atvērām Latvijā pirmo pasaules līmeņa uzņemšanas un pirmās palīdzības nodaļu, tādu, kā vērojām filmā “Čikāgas cerība”. Protams, pacientu daudzums ir pieckāršojies.
Plānojam tuvāko gadu laikā uzbūvēt jaunu, modernu slimnīcu, jau notiek tās projektēšana. Latvijā jābūt vienai Eiropas līmeņa slimnīcai. Nevar būt, ka sienas ir Eiropas, bet aparatūra – veca. Arī tai jābūt atbilstošai pašreizējām prasībām. Tāpēc jaunās slimnīcas budžets varētu sasniegt pat pusmiljardu latu, un ne-var salīdzināt Stradiņus ar kādu citu slimnīcu, tie ir pilnīgi atšķirīgi lielumi.
– Pats joprojām esi arī praktizējošs ķirurgs?
– Protams. Divas, trīs reizes nedēļā esmu operāciju zālē, bez tā nevar. Kad esmu palīdzējis slimniekam, tas sniedz pavisam citu gandarījumu, nekā paveiktais birokrātiskajā jomā. Tāpēc jau mācījos tos gadus, lai strādātu kā ķirurgs.
– Jau skolā zināji, ka būsi asinsvadu ķirurgs?
– Skolā zināju, ka mana joma būs medicīna, jo vidusskolas laikā strādāju Cēsu slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Iestājoties augstskolā, mērķtiecīgi gāju uz ķirurģiju. Tajā ātrāk redz rezultātu, nekā, teiksim, dermatoloģijā. Tiesa, kad prasīju kolēģiem, kāpēc izvēlējušies dermatoloģiju, viņi teica, esot ļoti forša profesija – neviens nemirstot un neesot nakts dežūru. Un nav ko piebilst.
– Kā tu redzi medicīnas problēmas Latvijā, vai tiešām ir tik slikti, kā masu medijos stāsta?
– Neesmu sazvērestības teoriju piekritējs, bet jāatzīst, ka prese tomēr uzkurina tautu. Pirms izlaidumiem vidusskolās un ģimnāzijās laikrakstos ir publikāciju sērija par nebūšanām medicīnā, un kurš normāls jaunietis pēc tam gribēs studēt medicīnu? Paši sliktu sataisām, un tad sūdzamies, ka nav, kas strādā.
Jo vairāk braukāju pa pasauli, jo labāk saprotu, cik smieklīgas ir tās mūsu utošanās. Divas nedēļas gadu mijā bijām ārpus Latvijas, bez mūsu televīziju ziņām, bez „Dienas”, un bija brīnišķīga sajūta. Atlika atbraukt un atklāt, ka tajā laikā, kad pasaulē domā par globālām lietām, te uzmanības centrā kaut kas nesaprotams, piemēram, ka suns Vecāķos nokodis koku. Tad saproti, ka mēs paši saskrūvējamies par pilnīgiem sīkumiem. Kaut ko presei vajag rakstīt, īpašnieki spiež strādāt pēc principa – jo dzeltenāk, jo labāk, tad vairāk pērk, un žurnālisti niekus sāk pārveidot par būtiskām un nozīmīgām lietām.
Atgriežoties pie medicīnas problēmām, jāsaka, ka tās ir, lai cik ciniski tas skanētu, bet mediķi pēc būtības ir ciniski, būs vēl sliktāk. Ja tuvākajā laikā radikāli nemainīsies valsts attieksme pret medicīnu, būs pamatīga krīze, kurā pirmie cietīs lauku cilvēki. Rīdzinieki jau atradīs, kuram piezvanīt, pie kā aiziet un, visticamāk, spēs arī samaksāt.
– Ko darīt?
– Jebkurš ārvalstu speciālists vai cilvēks ar veselo saprātu pateiks, ka mums nevis puse slimnīcu jāpārveido par sociālām vai rehabilitācijas vietām, bet trīs ceturtdaļas. Ja Limbažu iedzīvotājam vajag operāciju un ir mašīna, kas viņu aizved uz Rīgas slimnīcu, tad kāpēc vajag Limbažu slimnīcu? Pēc pusotras stundas viņš būs profesionāļu pārziņā.
Kas ir lētāk, katrā vietā uzbūvēt modernu slimnīcu vai nodrošināt iespēju nokļūt slimnīcā Rīgā? Lai valsts nodrošina vienreiz dienā bezmaksas transportu no katra miesta uz slimnīcu, tas būs daudz lētāk, nekā uzturēt simtiem slimnīcu.
– Bet Latvijā taču ir spējīgi mediķi?
– Protams, asinsvadu ķirurģijā ar mums rēķinās Eiropā un pasaulē, ir virkne citu darbu, ko darām pasaules līmenī. Esam spēlētāji pasaules vadošajā komandā. Pērn Stradiņiem zinātnes jomā bija 60 starptautiskie projekti, dažādu jaunu medikamentu attīstībā, pētniecībā, citās jomās.
Varbūt mūsu slimniekiem dzīves apstākļi nav tik ideāli, varbūt ēdiens slimnīcās nav tik labs, bet medicīnas līmenis ir visaugstākais. Gribu apgalvot, ka mediķi no sirds cenšas palīdzēt slimniekiem, tie konflikti rodas no stresa un pārslodzes. Ja Dānijas kolēģi dienā izdara četras noteiktas procedūras, mūsējie – 15. Tad kāda ir pārslodze, ja ārstam trūkst laika izrunāties ar pacientu, atbildēt uz jautājumiem. Rezultātā rodas sūdzības, lai gan vienmēr būs tādi, kuriem sūdzību rakstīšana ir dzīves stils. Viņš atnāk un saka, ka bijis jau pie 24 ārstiem, kuri visi ir idioti, bet jūs būsiet tas vienīgais īstais un gudrais. Ir tikai jautājums, pēc cik dienām es būšu tas 25.
Bet šādi pacienti ir izņēmums, cilvēki no laukiem ir ļoti forši, kādreiz ir lielāks morālais gandarījums izārstēt šādu cilvēku, nevis kādu miljonāru no Rīgas.
– Runājot par tiem sūdzētājiem, varbūt tur vainīgs priekšstats, ka klientam vienmēr taisnība?
– Visbiežāk ir pārmetumi par to, ka kādam nācies nedaudz ilgāk gaidīt. Tad gribas teikt, ļautiņi mīļie, pabrauciet pa pasauli! Biju mācībās Vācijā, un kāda meitene no Francijas pārsita kāju. Vajadzēja uzlikt četras šuves, tāpēc viņa aizgāja uz Berlīnes priekšpilsētas slimnīcas uzņemšanas nodaļu. Četras stundas gaidīja rindā ar visu savu diplomātisko pasi, samaksāja skaidrā naudā 70 eiro, jo nekādas maksājumu kartes tur nepieņēma, un tad viņai uzlika šīs četras šuvītes.
Otrs piemērs. Man bija 78 gadus vecs pacients, kurš no Amerikas pārcēlies uz Latviju. Viņam bija jābrauc pie plaušu daktera uz Ameriku. Tur izrādījās, ka divus mēnešus rindā jāgaida. Nekas, ka viņš lidojis no Latvijas uz Ameriku. Pamēģini mums kādam ārzemniekam likt dažas stundas pagaidīt rindā, tūlīt būs sūdzība. Nav mums tik bagāta valsts, lai katram slimniekam pieliktu mediķi.
Manuprāt, latviešiem jāiemācās būt pozitīvākiem un netraucēt citiem strādāt. Latviešu valoda vispār ir negatīvi tendēta, mēs sakām: „šausmīgi garšīgi”, „baigi labi”, „vai ne?” Nevis „vai ja”, bet tieši „vai ne?” Ja mēs pamācītos no citām nācijām, ka otram vajag palīdzēt, nevis traucēt, sasniegtu daudz vairāk.
– Tad, iespējams, jānomainās paaudzēm.
– Varbūt, jo jaunieši mums ir forši. Biju atbraucis uz Cēsu Valsts ģimnāziju tikties ar 12.klases audzēkņiem. Atcerējos savu jaunību un secināju, ka tagad jaunieši ir daudz atvērtāki, mērķtiecīgāki, ja vien viņi paskatīsies tālāk par savu pagalmu un Cēsīm, sasniegs daudz. Nesaku, ka jābrauc projām, vienkārši jāskatās plašāk. Iespējas tagad ir neaptveramas.
– Kāpēc tās neizmantojam?
– Mums nav ambīciju. Bet kur gan tām rasties? Ko mums māca skolā – par trešo tēva dēlu, par Vanadziņu, purva bridēju, un tad tam nabaga latvietim jābūt priecīgam, ka viņš vispār izdzīvojis. Bet, salīdzinot ar Krieviju vai Ameriku, kur cilvēki iet ar īstām ambīcijām, mēs esam zaudētājos. Nepieciešams likvidēt to pieticību, kas ir latviešos, vajag lielākas ambīcijas.
– Esi arī Ekvadoras goda konsuls Latvijā. Kā tiek pie šāda amata?
– Jo vairāk esi apritē, jo lielākas iespējas. No Ekvadoras diplomātu puses bija piedāvājums, viņiem vajadzēja pārstāvi Latvijā. Kad man izteica šo piedāvājumu, prasīju, kas ir Ekvadora. Man atbildēja – Galapagu salas, kur Darvins it kā savas teorijas atklājis. Piekritu divu iemeslu dēļ. Mediķu sabiedrība ir jauka, bet gribas kādreiz arī ko citu. Otrs, Darvins ar savām teorijām ir tuvu arī medicīnas un bioloģijas attīstībai. Tā jau no 2002.gada pārstāvu Ekvadoru Latvijā.
Mans galvenais uzdevums ir attīstīt kultūras un ekonomiskos sakarus, palīdzēt konsulārajos jautājumos. Šogad esmu izsniedzis vairākas vīzas, vienu pasi, dokumentus apstiprinājis. Ja būtu nepieciešamība, man vajadzētu laulāt ekvadoriešus te Latvijā. Pagaidām gan tikai te brīžiem parādās viens ekvadorietis, vēl viens ir Igaunijā, tāpēc pārāk bieži viņi mani nenomoka.
Pats esmu bijis šajā valstī. Nabadzīga, bet skaista. Īpaši šīs Galapagu salas, burvīgs, civilizācijas neskarts stūrītis.
-Vēl nedaudz politikas. Kā mediķis uzskata, vai ārsts par prezidentu ir labi?
– Ārsti vispār ir ļoti aktīva tauta, arī Cēsīs. Ārsti daudzām valstīm ir vai bijuši prezidenti. Tai pašai Ekvadorai. Tā nav nejaušība, jo ārsti ir izglītoti, zinoši, savā profesijā viņiem katrā situācijā jāatrod risinājums, jo nav standartu. Latvijā vēl tik premjeru vajadzētu ārstu, tad varētu teikt, ka valsti vada ārsti, jo arī Saeimas priekšsēdētājs, kā zināms, ir ārsts. Arī Rīgas pilsētu vada ārsts.
– Ja tev piedāvātu kļūt par prezidentu?
– Es noteikti atteiktos, jo negribu iet politikā. Dzīvē bijuši dažādi ar politiku saistīti piedāvājumi, no visiem esmu atteicies. Man patīk profesionālās lietas. Man ir ambīcijas, bet ne šajā sfērā.
Ja mums izdosies uzcelt šo jauno, moderno, labāko slimnīcu Eiropā, kurā ikviens Latvijas iedzīvotājs varēs saņemt vislabāko palīdzību, teikšu, ka tagad varu mierīgi funktierēt par mierīgu pensiju Spānijā ziemā un Latvijā vasarā.
Komentāri