Izstāžu zālē ”Vecpilsēta” vasarīgs zīds kā ziedoša pļava un atdzīvojušies jūras viļņu skarti akmeņi. Gaisīgais un, šķiet, tik smagais saticies senajās pagraba velvēs.
Andrejs Grimms sevi sauc par filozofu, mūziķi, pasaku autoru, viņš arī ir netradicionālu mūzikas instrumentu orķestra vadītājs Valdorfskolā. Desmit gadus viņš nodarbojas ar akmeņu mākslu – apglezno lielākoties jūrmalā atrastus akmeņus. Lielus un mazus, visdažādākās formas. Pat neliels akmentiņš atdzīvojas, kad tam pieskaras mākslinieka krāsas. Tas kļūst gaisīgs, labestīgs, un tik cilvēcīgi saprotams atklājas kāda tēla raksturs, dzīves un pasaules filozofija. Deviņu dažāda lieluma apgleznotu akmeņu grupu autors nosaucis ” Pasaules naba jeb cirx, jeb patenkosim”. Jau trāpīgais nosaukums pasaka priekšā, kas te satikušies un kas notiek. Grupā ”Stigu virtuozi” katrs akmens veltīts kādam mūziķim – savs Muravejam, savs Aināram Virgam un Raimondam Ozolam, savs arī Ravi Shankar un Kārlim Auzānam. Atliek ieskatīties, un atklājas kas būtisks, ko mākslinieks tajos ieraudzījis, atklājis.
Andrejs Grimms apglezno arī no jūras izskalotus kokus, dēļus. No katra zīmējuma strāvo labestība. Vai tā ir ”Balerīna hipopotama vēderā”, vai ”Žirafe”. Gadiem gulējuši jūras ūdenī, koki, nonākot cilvēka rokās, stāsta par neierastu mieru, mudina būt vērīgam, jo apkārt taču ik uz soļa tik daudz kas notiek. Andrejs Grimms liek apstāties skrējienā un lielām acīm paskatīties uz mazu gleznojumu akmeni.
Izstādē savu māku zīda apgleznošanā atklāj gan Latvijā pazīstamie mākslinieki Maija Začeste un Andis Pumpurs, gan ar vairākām interesantām šallēm piedalās Marika Sarmule un Aija Capa.
Marikas aizraušanās jau vairākus gadus ir gleznošana. Viņa zināšanas un iemaņas papildina studijā. ”Kad uzzināju, ka ir kursi zīda apgleznošanā, sapratu, ka jāpamēģina,” saka Marika un atzīst, ka šī nodarbe iepatikusies. ”Interesants ir pats process. Tev priekšā ir balta zīda gabals. Un tad ataust atmiņā kāds mirklis, kāds redzēts raksts, un tas atklājas krāsās,” stāsta Marika. Viņa pārliecinājusies, ka, apgleznojot zīdu, arī slikts garastāvoklis pārvēršas priekā. Neviena viņas apgleznota šalle nav krāsota, izliekot dusmas, nomāktību. ”Ja priecīgs ir gleznotājs, arī cilvēkiem būs priecīgāks prāts, ieraugot šo šalli, arī nēsājot,” pārliecināta māksliniece un stāsta, ka katra zīda šalle ir oriģināldarbs. Lai arī kā vēlētos, atkārtojot var iznākt vien kas līdzīgs.
Marika atklāj, ka ļoti gribētu izveidot šaļļu kolekciju ar Cēsu motīviem, parādīt pilsētas savdabību un skaistumu. Šalles būtu kā gleznas, kurās katrs var ieraudzīt kādu stāstu par senatnīgām Cēsīm.
”Kamēr šalles žūst, varu gleznot. Rāmjos ievilkti, stāv trīs gabali, kad ir iedvesma, strādāju. Gleznošanai ir jāsagatavojas,” domās dalās Marika.
Viņa radusi interesantu risinājumu, lai gleznas redzētu, tās uzrunātu vairākus cilvēkus. Gleznas reprodukcijās iedzīvojas uz spilveniem. ”Tie ir kā mazs, mīļš suvenīrs,” saka Marika. Izstādē starp šallēm un akmeņiem apskatāmi arī Marikas spilveni.
Vasaras svelmē ir tik patīkami sajust vēso zīdu un auksto akmeni. Bet ja ar tiem uzrunā mākslinieks…
Komentāri