Rudens ir laiks, kad vērtēt paveikto. Arī Melānijas Vanagas muzejs aicināja kopā amatiešus, āraišniekus, lai pastāstītu, kas gada laikā padarīts.
Šoreiz tika runāts par mantojumu, ko atstājusi rakstniece, kultūrvēsturniece Melānija Vanaga (1905-1997) un mācītājs Pauls Frīdrihs Bērents (1866-1935), un to, cik vērtīgi to nodot šodienas un nākamajām paaudzēm.
Vēsturnieks Edgars Žīgurs divus gadus strādā ar P.F.Bērenta grāmatu “Āraišu baznīca un draudze savu 700 gadu laikā”. Tas nav tikai baznīcai veltīts darbs, bet aptver plašus kādreizējā Āraišu pilsnovada vēstures jautājumus. Āraišu draudze iekļāva iedzīvotājus 300 kvadrātkilometru plašā teritorijā.
“Autors ir baltvācietis, pretrunīgi vērtēts, dzīvoja pārmaiņu laikā, kad gadsimtos iesakņojusies vācu kārtība cariskās Krievijas nomalē mainījās, sākās revolūcijas, bija kari un izveidojās Latvijas valsts. Viņam bija grūti pieņemt daudzas lietas, tāpat ne viss, ko viņš raksta, atbilst mūsu šodienas priekšstatiem,” saka vēsturnieks un pastāsta, ka P.F.Bērents bija ne tikai mācītājs Āraišos, arī literāts, skolotājs, vēstures pētnieks. Viņš arī bijis Latviešu literatūras (draugu) biedrības loceklis, Cēsu Etnogrāfijas biedrības līdzdibinātājs un krājumu glabātājs, bijis arī Āraišu – Cēsu Lauksaimniecības biedrības priekšnieks, darbojies Vēstures un senatnes pētītāju biedrībā.
“Grāmatā apkopotas vēsturiskas ziņas par tagadējiem Amatas, Drabešu un Vaives pagastiem. Autoram bijusi pieeja arhīvu dokumentiem, daļa ir atrodami, daļa karos zuduši. Jāņem vērā, ka viņš labi pārzināja vācu un latīņu valodu. Darbā izmantojis arī laikabiedru, iepriekšējo mācītāju pieredzi,” stāsta E.Žīgurs. Grāmata ir vecajā drukā. Vēsturnieks apmēram divas trešdaļas iztulkojis saprotami šodienas cilvēkiem. “Jāņem vērā, ka rakstījis vācietis, bet jāsaglabā autora valoda, stils, teikumu konstrukcijas. Meklēju skaidrojumus vecvārdiem, arī citām šodien nesaprotamām lietām. Kaut vai, kāpēc baznīcas remontam jāpiegādā vairākas mucas govs spalvu. Meklējot atradu, ka tās izmantoja kā armatūru, saistvielu apmetumam,” par darbu pie grāmatas pastāsta E.Žīgurs.
Tāpat tiek precizēti personvārdi, jo P.F.Bērents min tikai uzvārdus. “Svarīgi ir noteikt vēsturisko vietu lokalizāciju, lai sniegtu informāciju, kur šodien atrodas tās, kas minētas grāmatā,” skaidro vēsturnieks un pastāsta, ka Bērenta laikā bijuši divi uzskati, kur atradušās Veccēsis, notikusi plaša polemika starp mācītājiem. P.F Bērents palicis pie uzskata, ka Veccēsis bijušas Āraišos. To viņš pamato ar poļu laika dokumentiem, kur Āraiši nosaukti par Veccēsīm. Vēlāk šīs kartes pārņem zviedri un ik pa laikam šis nosaukums parādās. “Autors uzskata, ka pirmā baznīca celta Āraišos, tur kristīti vendi. Zinām, ka vendi te nav bijuši, arheoloģiskie izrakumi to pierāda,” skaidro E.Žīgurs un atzīst, ka, visticamāk, Āraišu baznīca celta simts gadus vēlāk, līdz ar ordeņa pils būvniecību, kas bija atbalsta pils Cēsu pilij.
Ir plānots P.F.Bērents grāmatu izdot 2025.gadā. Tajā iecerēts plašs ilustratīvais materiāls no arhīviem, kartes, arī aerofotogrāfijas. “Bērentam grāmata iznāca divus gadus pēc baznīcas 700 jubilejas, jo bijusi tehniska aizķeršanās. Mēs ceram, ka mums nebūs,” pārliecināta M.Vanagas muzeja vadītāja Ingrīda Lāce un atgādina, ka savulaik Melānija Vanaga par Bērenta grāmatu teikusi: “Par to viņam, gribot negribot, jāatlaiž daudzi, no ļoti daudziem viņa grēkiem pret daudziem draudzes locekļiem un latviešu tautu vispār.”
M. Vanaga dzīves laikā publicēja septiņas grāmatas, vairāk nekā desmit palika rokrakstos. “Tagad pirmās trīs rakstnieces rokrakstu grāmatas katrs var izlasīt internetā,” gandarīta stāsta I.Lāce. Ar radinieku atļauju Latvijas Nacionālā bibliotēka tās ir digitalizējusi.
Fragmentus no P.F.Bērenta grāmatas un M.Vanagas rokrakstu grāmatām lasīja aktieris Gundars Āboliņš. Viņš arī uzsver, ka nedrīkstam aizmirst, cik vērtīgi ir zināt, izzināt, saprast, pētīt un novērtēt mūsu pagātnes saknes. “Šķirstīt grāmatu digitāli ieinteresēs jauniešu,” uzsver aktieris un ierosina, ka P.F.Bērenta grāmata varētu iznākt arī audioformātā. “Jaunieši uzliek austiņas, iet pastaigā un klausās par Āraišiem,” bilst G.Āboliņš.
Īpašu noskaņu pasākumā radīja Latvijas Nacionālās operas un baleta akordeoniste Inita Āboliņa. Katrs pasākuma dalībnieks saņēma M.Vanagas vedeklas Rūtas atvesto balto rozi. Rakstniece tuviem cilvēkiem, tiem, kurus cienīja, dāvināja vienu baltu rozi.
Komentāri