Katrai mūža dienai sava krāsa

Rāmulietis Bruno Strazdiņš katru ciemiņu sagaida ar labestīgu smaidu un stingru rokasspiedienu.

Aizvien stalts vīrs, omulīgs, tiešs valodā, un neviens viņam nedos simts gadu. Tieši šo cienījamo jubileju Bruno nosvinēja janvārī.

“Daudz piedzīvots, nejaušību bijis daudz, tikai tām bija dzīvības cena. Man no dzīves atņēma 13 gadus, tagad tos atdod atpakaļ,” saka Bruno.

Viņš dzimis Rāmuļos, to māju vairs nav. Bet “Kalna Ramaļas”, kur dzīvots gadu desmitus, mainījušas pagastu piederību, bijušas gan Sērmūkšu, gan Skujenes pagastā, tagad Vaives.
Kad puika piedzima, bija dziļa ziema, vecāki nevarēja tikt līdz Sērmūkšu pagastmājai, un tā nu dzimšanas apliecībā ierakstīts nevis 11.janvāris, bet 26.

Vecāki bija trūcīgi, strādāja kā kalpi dažādās saimniecībās apkārtnē. Krāja naudu, lai varētu rentēt saimniecību un paši saimniekot. “Tāpat kā tagad, bērni negribēja palikt laukos. Mājas palika tukšas, un tās izrentēja. Toreiz līgumus neslēdza, norunāja un viss notika,” stāsta Bruno un piebilst, ka labā atmiņā ir visas mājas, kur vecāki kalpoja un rentēja. Daudzu vairs nav, saaudzis mežs.    Atceros 1928.gada      slapjo vasaru, kad kartupeļi ziedēja pļavā, kur ūdens no tīruma tos bija sanesis. No izaudzētajiem graudiem toruden maizīti izcept nevarēja,” atmiņās kavējas simtgadnieks.

Ģimenē auga vecāks brālis un māsa. Bērniem bija savi darbi, un Bruno stāsta: “Man bija jāgana lopi, tāpat jau arī jādara citi darbi.”  “Vienu ziemu nogāju Kļavkalna skolā, tur četrām klasēm bija viens skolotājs, tad Sērmūkšos.    Pret skolotājiem bija respekts. Cienījām tos, kuri pret visiem izturējās vienādi. Skolā valdīja stingra kārtība. Bija tikai četri skolotāji, apkopēja un viens darbinieks. Pirmā un sestā klase bija atsevišķi, pārējās apvienotas,” atceras rāmulietis. No skolas laika viņš pastāsta atgadījumu, kā saplēsis bikses, laižoties lejā pa kāpnēm. “Kāpnēm bija tādi dekoratīvi kokgriezumi, kā  laidos lejā pa margām, viena bikšu stara saplīsa. Mājās nebārās, jo bikses bija krietni novalkātas,” pastāsta Bru­no.
Pēc skolas viņš strādāja vecāku saimniecībā. Jaunības gadi bija steidzīgi. Tad sākās karš.

Karš maina dzīvi

1943.gada rudenī Bruno iesauca leģionā. Biju kopā ar vīriem, kuri dienējuši Latvijas armijā. Viņi prata savējos aizstāvēt,” stāsta Bruno.  Indrica, Lubānas purvi, gar Aivieksti līdz  Dauga­vai, Lielvārdei, tad uz Bausku, Brunavu, Rīgu, Dobeli, Tukumu – kara gaitās izstaigāta daļa Lat­vijas. “Lubānas purvos bija partizāni. Vietējais tantuks regulāri mums prasīja, vai iesim uz purvu, un viņus brīdināja.  Nonā­cām Bauskā, noguruši, netīri, sasvīduši. Krūmainā vietā iegājām Mūsā nopeldēties.    Krastā bija krievi, sāka uz mums šaut. Ūdenī    nosēdējām stundas divas, kamēr apklusa. Brunavā purvā grāvītī gulējām, kad krievi šaudījās. Mūs gribēja sūtīt sargāt Ķeguma spēkstaciju. Virs tās gaisā    bija salaisti baloni, lai traucētu bombardēt. Tā kā daudz bijām zaudējuši gan tehniku, gan cilvēkus, mūsu komandieris prasīja ieročus. Tad skaidri pateica, lai atdodam tos, kas ir, un nebūs nemaz jākaro. Zinājām, ko tas nozīmē, tad zem apsardzes būs jāstrādā. Viss beidzās labi, devāmies tālāk,” atceras Bruno un piebilst, ka daudzi biedri krita, bet pats tika cauri sveikā.

“Bijām netālu no Tukuma. Rīkojuma nekāda, gaidījām. Tad nāca ziņa, ka karš beidzies. Klāt bija krievi, izdzina mūs cauri ierakuma līnijai, kas bija atmīnēta, un gājām uz Jelgavu. Tur visus sadzina vagonos. 1945.gada 15.maijā pārbraucām  Latvijas robežu,” stāsta bijušais leģionārs. Karš bija beidzies. Bruno atzīst, ka šodienas vērtējumā karš bijis pārbaudījums katram vīram, bet nākamajos gados izsūtījumā katra diena bija cīņa par dzīvību.

Pabūts pie elles vārtiem

Pēc Jāņiem Bruno nokļuva pie Komsomoļskas pie Amūras.    Izsūtītie liellaivās tika vesti pa upi. “Bija nakts, un iemigu, kad atmodos, bija sajūta, ka esmu nokļuvis pie elles vārtiem. Redzu stāvu klinšu sienu, Tumninas upe šņāc, krastā deg ugunskuri un staigā jocīgi cilvēki. Te bija sieviešu nometne, kuru gatavojās pārcelt, mūs atveda vietā.  Ap­ģērbs visiem izsūtītajiem viens, bet, lai zinātu, ka sieviete, virs vatētā apģērba bija uzvilkti katūna bruncīši. Ugunskura gaismā tik dīvaina aina, ēnas krīt. Nudien tā varētu izskatīties pie elles vārtiem. No rīta kāpām nost no platformas, bijām galā,” atmiņās kavējas Bruno.

Sākumā ēdienam bija tikai amerikāņu baltie milti un vēl sāls. No tiem vārīja biezāku vai šķidrāku putru. “Aukstums, bads, biju tā novārdzis, ka skaidrs, dzīvotājs neesmu, kur nu vēl strādnieks. Mani uz nakti ielika karcerī nosalšanai. Mana dzīve bija izlemta. Sieviete, kas sargāja, aizveda uz siltu telpu, no rīta atpakaļ. Kāpēc tā darīja? Viņā bija līdzjūtība, cilvēcība.    No rīta uzraugi    brīnījās, ka esmu dzīvs. Tos, kuri bija švakāki strādnieki, bet vēl kustējās, sūtīja lasīt brūklenes. Tās bēra lielās mucās, uzlēja ūdeni, un tā tika glabātas. Bads bija neizturams, uzdrošinājos iet zagt kartupeļus. Ar automātiem tos apsargāja, bet līdu pa dubļiem un vairākus kilogramus dabūju,” stāsta Bruno.

Par izsūtījumā Sibīrijā piedzīvoto var stāstīt un stāstīt. Pārdzī­votais ne reizi vien liek jautāt, kā cilvēks to spēj izturēt.

Padomju armijā un rūdas raktuvēs

Pēc gada Bruno ieskaitīja padomju armijā celtniekos un nosūtīja uz Narvu. “Lai gan tēvam rentē bija Baložu dzirnavu zeme ap 50 hektāriem, dzīvošanai  piemērots rijas gals, ne jau liela māja un saimniecība, viņš bija izsūtāmo sarakstā. Tā kā varēja pierādīt, ka dēls dienē  padomju armijā, neizsūtīja,” atceras Bruno.

Kad pienāca demobilizācijas laiks, mājās nelaida. “Jau tā meži bija pilni ar nacionālajiem partizāniem,    tādus palaist nedrīkst. Vēl cara laikā bijis pieņemts likums, ja stāvoklis valstī ir nedrošs, cilvēku var izolēt. Trīs vīru komisija izlēma, ka mani jāizolē uz 25 gadiem. Viens no čekistiem tikai noteica: “Kur jūs nosūtīs, neviens tik ilgi neizdzīvo.” Nezinu, kur pietika dūšas pateikt: “Nav jau teikts, ka jūs 25 gadus noturēsieties pie varas.” Tas jau bija laiks, kad nāves sodu nepiemēroja, jo vajadzēja darbaspēku,” stāsta Bruno.

Viņš tika aizvests uz vara, svina rūdas raktuvēm Kazahstānā.    “Katrā brigādē bija kāds stukačs. Daži bija nolēmuši, ka viens jālikvidē. Viņam bija mode ap kaklu šal­les vietā  nēsāt dvieli. Tā bija pazīme, ka tas ir viņš. Strādājām blakus. Ūdens tecēja, nomazgāju muti, noslaucījos un slapjo dvieli nevis ieliku kabatā, bet apmetu ap kaklu. Pēkšņi man kāds iesita pa galvu, tad iedūra sānā. Vainīgie uzreiz  saprata, ka trāpīts ne īstajam, veda uz ambulanci. Tur  ķirurgs bija vācietis. Operācija bija veiksmīga, dakteris priecājās, ka vēl vienu kaulainajai izrāvis no nagiem. Galvā asinis uzsūcās, un viss bija labi,” kārtējo reizi dzīvības uzvaru pār nāvi atceras Bruno un piebilst, ka sānos dziļā rēta aizvien atgādina par raktuvēs notikušo.

Atgriešanās mājās

Bija pagājuši 13 gadi, un 1956.gadā Bruno beidzot atgriezās mājās. Apsvēris, ka kolhozā neko nopelnīt nevar, viņš kļuva par brāķeri mežsaimniecībā. Mežā nostrādāja visu darba mūžu. Visi ceļi, celiņi apkārtnē zināmi, katrs mežu stūrītis.

Bruno apprecēja kaimiņu meiteni Gaidu. Ģimenē auga četras meitas. Darbā pagāja dienas. Gaida strādāja fermā, Bruno mežā un pašu saimniecībā.

“Agrāk, kad kaimiņi un draugi sanāca kopā, vienmēr dziedājām. Tehnoloģijas iznīcināja dziedāšanu, līdz ar patafonu nebija vajadzības pašiem dziedāt,” pārdomās dalās Bruno.
Viņa vaļasprieks bija makšķerēšana un medības. Arī tagad žurnāli “Copes Lietas” un “Medības” tiek cītīgi izlasīti. “Tepat Amata, Mellupe, bieži braucu uz Ilzes ezeru,” bilst makšķernieks. Dau­dziem atmiņā Bruno gatavotais jāņogu vīns.    “Lai būtu krāsa un aromāts, vajag nedaudz melleņu klāt, tad ir maigāks. Divi gadi jānotur.

Dzīvot līdzi laikam

Bruno seko līdzi visam, kas notiek Latvijā un pasaulē. Pirms gadiem mednieki viņu sauca par Vulfsonu, jo, ja gribēja uzzināt jaunumus politikā, bija tikai jāaizbrauc pie Bruno. Neatkarības atjaunošana viņam bijis viens no neaizmirstamiem,  sapņotiem brīžiem. Kad jau brīvi varēja iet pie Brīvības pieminekļa, Bruno un Gaida 18.novembrī aizbrauca uz Rīgu, nolika ziedus. Mājinieki vēl tagad atceras, kā Bruno    taisīja sētu un tik stipri un dusmīgi sita ar āmuru, ka nevarēja saprast, kas noticis. Rubiks ar savu darbību viņu bija nokaitinājis.
“Mums trūkst gudru cilvēku. Kad dibināja Latviju, no visas Eiropas sabrauca gudri cilvēki, lai strādātu valsts labā. Šoreiz bija padomju skolās gājušie, viņiem pietrūka saimnieka domāšanas. Nevar darīt darbu, ko nemāki.

Cik daudzi paņēma zemi, bet saimniekošana nesanāca, jo nemācēja. Tik labi, kā strādā ģimenes saimniecība, citiem neiznāks. Mums divas paaudzes bija atrautas no zemes. Esam pazaudējuši mīlestību pret zemi, kas mūs pabaro, apģērbj, dod dzīvesvietu. Pie zemes ir jāturas. Un smagi, grūti jāstrādā. Lielākā daļa izvēlas vieglāku dzīvi. Padomju vara atradināja no darba, ar darbu neko daudz dzīvē nevarēja panākt. Toreiz teica, ka darbs ir zirgiem, ne cilvēkiem.  Zeme dod stabilitāti. Mūsu zeme pret cilvēku ir sau­dzīga. Citur vētras, zemestrīces, mūsu daba nenogalina, mums pret to tāpat jāizturas,” pārdomās dalās simtgadnieks un vērtē, ka pēdējos gados mežus gan par daudz izcērt. “Mežs tāpat kā labība jā­pļauj, kad tas gatavs, nobriedis. Mežs ir labākā banka, neviena tādus procentus nedod,” atgādina rāmulietis.

Kad piemin Ukrainu, Bruno pieklust, skatiens paveras uz loga pusi. “Tēvs karoja 1.pasaules karā, es nākamajā. Nedomāju, ka savā mūžā piedzīvošu karu tepat kaimiņos,” pārdomās dalās simtgadnieks un piebilst, ka ziņas radio vienmēr gaida ar satraukumu.

Būt starp savējiem

Jau ilgus gadus Bruno dzīvo “Kalna Ramuļās” pašā Vaives pagasta malā. Ar šo māju saistās arī bērnības atmiņas, kad vecāki te strādāja pie saimnieka. Sešga­dnieks puika pats izgatavojis lingu, kā metis akmeni, tā logā. “Iešķēlu kociņu, ieliku akmeni, vicināju kociņu, un akmens logā, rūts izbira.  Pārbijos gan. Saim­nieks pienāca un mierīgā balsī teica: “Redzi, dēls, ar akmeņiem tā spēlēties nevar.” Atnācām mājās saimnieka dēls, tam tikai pateica, ka viena rūts izkritusi, salabo. Neko vairāk,” atceras Bruno un piebilst, ka dzīvē ikkatrā situācijā viss atkarīgs no cilvēka, viņa sapratnes, cilvēcības.
Simtgadnieks atzīst, ka visvairāk viņam pietrūkst savas paaudzes domubiedru, ar ko parunāties, pakavēties atmiņās. “Kamēr pats turies uz kājām, var dzīvot, bet visi, ar ko kopā būts, jau kapu kalniņā,” klusi saka Bruno.

Viņa prieks ir četras meitas. Guna ikdienā ir tēvam blakus. Kad ciemos sabrauc septiņi mazbērni un desmit mazmazbērni, tad kņada apkārt Bruno aizved bērnības atmiņās, kad skriets un iets,    un jaunās paaudzes stāsti par šodienas problēmām jau šķiet sveši.

“Man dzimtā iedots garākais mūžs. Vecāki nodzīvoja pāri 90 gadiem, tāpat māsa un brālis,” teic simtgadnieks un uzsver, ka darbs norūda, bet, ja saskaņa ģimenē, ir mazāk kreņķu. Jāēd tas, ko pats izaudzē. Agrāk ēdām zirņus, pupas, graudus tepat izaudzēja un  samala, izcepa maizīti. Diezin no kurienes atvestais nav tik vērtīgs, kā pašu zemē audzis,” dzīves pieredzē dalās rāmulietis un piebilst: “Cik tad līdz pavasarim! Būs kļavu sulas, pirmais dzīvības eliksīrs. Kļava tepat pie loga.”