Kapsētas svētki, lai satiktos paaudzes

Pēterdienas pēcpusdienā daudzu cēsnieku gaitas veda uz vēsturisko Cēsu Pilsētas kapsētu, kuru aizvien mēdz saukt par Vācu kapiem.

Pēc astoņām pamestības desmitgadēm te notika svētbrīdis, skanēja pūtēju orķestra “Cēsis” kvarteta spēlētā mūzika. Cēsu Pilsētas kapsētas kultūrvēsturiskā un garīgā mantojuma atjaunotājs, vēsturnieks Gundars Kalniņš kopā ar domubiedriem ikvienu bija aicinājis uz Kapsētas svētkiem.

“Šī nav parasta vieta. Esmu dzirdējis sakām – vispirms sakārtojiet šo vietu, tad priecājieties. Esam sākuši to darīt. Ceļš priekšā ir ļoti garš,” uzrunājot cēsniekus un interesentus, teica G.Kalniņš un paskaidroja, ka kopā ar Artūru Lapiņu un Mārtiņu Mintauru    to nosaukuši par revolarizāciju, jo tā nav kapsētas pašmērķīga atjaunošana, tas ir ceļš, lai    šai vietai atdotu vērtību ikviena cēsnieka acīs.   

Pilsētas kapsēta piedzīvojusi daudzus grūtus laikus.    G.Kalniņš    atgādināja, ka pirms deviņdesmit, simts gadiem te valdīja cieņpilna attieksme. Redzami pieminekļi no 18.gadsimta beigām, 19.gadsimta. Tad nāca laiks, ko iezīmē 1939.gads, kad vācbaltiešu kopiena devās prom, tad sekoja      ebreju kopienas iznīcināšana, 1944.gadā bija atkārtota okupācija. Cēsnieki atceras vandalisma viļņus, kas gāja pāri šai kapsētai. “Tie nebija pilsētas varas iniciēti, bet tai bija vienalga, kas ar šo vietu notiek,” stāstīja G. Kalniņš.

Vēl pirms Atmodas vides aktīvisti, sabiedrībā pazīstami cilvēki, arī laikraksts “Druva” pauda nožēlu par to, kāda izskatās kapsēta, mudināja cēsniekus to sakopt, apturēt vandalismu.

Divu gadu laikā domubiedri veikuši kapsētas pieminekļu inventarizāciju, pamazām notiek nogāzto pieminekļu    pacelšana un atjaunošana.    “Ir gandarījums, ka cilvēki iesaistās, jo viņiem ir svarīga šī vieta,” uzsver G.Kalniņš.    Arhitekts Artūrs Lapiņš un vācbaltiešu kultūrvēsturiskā mantojuma pētnieks un popularizētājs Mihailu Parahinu veido kapsētas vienoto risinājumu,    savu darbu iegulda restaurators Edgars Purviņš, Aigars Rakulis palīdzējis pacelt ap 30 nogāztos, zemē ieaugušos postamentus. Ar padomu palīdzējuši muzejnieki Dace Cepurīte, Tālis Pumpuriņš, bet vēstures entuziasts Ēvalds Krieviņš arī praktiski, rīkojot talkas.   

Kapsētas svētkos arī tika atklāts informatīvais stends par kapsētas vēsturi, lai ikviens var iepazīties ar šīs kultūrvēsturiskās vietas nozīmīgākajām vērtībām. Stenda saturu sagatavojis G.Kalniņš,  par tā vizuālo noformējumu parūpējies mākslinieks Jānis Krauklis un grafikas dizainere Inta Kraukle.    Stenda tehnisko risinājumu izstrādājis Raitis Jelēvics.

Svētbrīdī Sv.Jāņa baznīcas draudzes mācītājs Didzis Kreicbergs rosināja ikvienu novērtēt šo un aizgājušo laiku un ar cerību raudzīties nākotnē.  Viņš atgādināja par tumsu un gaismu. Tīra gaisma ved pie sapratnes, skaidrības.  Cilvēkam nepieciešama skaidrība – par sevi, savu vietu, identitāti, saknēm. Neizbēgami gaisma sastopas ar tumsu, kaut tai ir jēga tad, ja kaut kur ir arī tumsa. Vai tumsa ir slikta? Filmās tā ir ļaunuma simbols, bet fiziska tumsa, tāpat kā gaisma ir Dieva radīta. “Pavisam citādi ir ar tumsu cilvēkos. To uzskatām par izskaužamu. Tā nenāk no Dieva un ir kaitīga gan pašam cilvēkam, gan apkārtējiem.

Kapi nav tumsas zona, kā bieži vien to interpretējuši dažādos laikos arī Cēsīs. Tajā ir daudz statisku liecību par gaismu ne tikai garīgā kontekstā, arī garīgi kulturālā. Te apbedīti daudzi cilvēki, no kuriem esam smēlušies iedvesmu, apguvuši iemaņas.    Te ir mūža mājas daudziem, kuru devums sabiedrībai sniedzas līdz Latvijas robežām un tālāk. Viņu mantojums paliek materiālās un garīgās vērtībās.

Kapsētu identificē ne tika ar  nosaukumu, bet arī ar cilvēkiem, īpaši tiem spilgtāk pamanāmajiem, vēsturiski svarīgajiem. Kapsētas arī pārvar etniskas un konfesionālas robežas. Šajā kapsētā atdusas  latvieši, ebreji, krievi. Mūžības priekšā visi ir vienādi, tikai uzraksti uz kapa plāksnēm norāda laiku, kad viņi dzīvojuši un, iespējams,    amatu, ko aizgājēji ieņēmuši. Tā atšķiramies. Te atgādinājums par    tuvinieku siltajām jūtām, kuras lasām uz akmeņiem. Arī tiem, kuri nav ieinteresēti savu sakņu pētniecībā, ir svarīgi apzināties, kādi gēni ir viņos, un apzināties savu varēšanu, paaugstināt savu gaismas nešanas potenciālu,” sacīja mācītājs. Svētbrīdī tika pieminēti visi, kuri reiz apglabāti šajā kapsētā.

Dzejnieks Jānis Rokpelnis lasīja pārdomu dzejoļus par kapsētu, cilvēkiem un mūžību. “Vai pasaulē ir kāda viesmīlīgāka vieta par kapiem? Katrs te  tiek laipni sagaidīts. Dzīve ir traģikomēdija, grūti pateikt, kur humors, kur traģēdija. Kapi bieži vien ir dzīvāki par citiem pieminekļiem, jo arī uz sadauzītām kapu plāksnēm var salasīt aizgājušo laiku liecības,” sacīja dzejnieks.

G.Kalniņs atklāja, ka pēc kapu pieminekļu inventarizācijas datiem kapsētā apglabāti 18 Pēteri. Pēterdienā viņu pieminekļus un piemiņas plāksnes rotāja ozollapu vainagi.

Pēc Kapsētas svētku svinīgās daļas Ilze Struņķe piedāvāja ekskursiju pa kapsētu, interesentu bija daudz. G.Kalniņš    “Druvai” atzina, ka par Cēsu Pilsētas kapsētas vēsturi bijušas lekcijas, tiek rīkotas ekskursijas, bet Kapsētas svētki, kuru idejas autori ir Gundars un viņa dzīvesbiedre Elīna, bija reize, kad ikviens var atnākt uz kapsētu, izstaigāt, apskatīt, novērtēt.    “Ir jāsper secīgi soļi. Nav jēgas  radīt, veidot, saglabāt kaut ko, kas var izrādīties nevienam nevajadzīgs. Ir jāskaidro, lai cēsnieki iepazīst. Caur izpratni  novērtēs šo vietu, tad arī aizsargās,” teica G.Kalniņš.

Daudzi cēsnieki šajā kapsētā bija pirmoreiz, citiem vēl labā atmiņā, kāda tā bija – piemēslota, krūmos ieaugusi. Ēvalds Krieviņš    atceras, kā pirms vairāk nekā desmit gadiem Latviešu Strēlnieku apvienība sāka kopt    karavīru apbedījumu vietu. “Pamazām izzāģēja krūmus, bīstamos kokus, varēja kapsētai redzēt cauri, tad arī te vairs nepulcējās dzērāji,” pastāstīja Ē. Krieviņš un piebilda, ka tolaik arī radās doma, ka te jāveido memoriālais parks.   

Austrai Bundžai šajā kapsētā ir dzimtas kapi. Viņa kopj radinieku atdusas vietas. Te apglabāta vecmāmiņa, vectēvs, viņu meita.” Vecvecākiem meita nomira 1915.gadā, bija vien 15 gadus veca. Negribēja šajā kapsētā dot vietu. Vecaistēvs uzstāja, ka negrib bērnam kapa vietu akmeņos Bērzaines kapos. Viņš pierādīja, ka viņa tēvs bijis vācietis Millers, tad arī saņēma atļauju te apglabāt meitu.  1937.gadā vecaistēvs nomira,    1944.gadā vecāmamma,” pastāsta cēsniece un piebilst, ka no bērnības atmiņā, ka kapsētas lielie vārti ikdienā bija ciet,    staigāja tikai pa mazajiem. Bērēs lielos atvēra un pa vārtiem ienesa aizgājēju.
“Kapsētas svētki Cēsu Pilsētas kapsētā varētu kļūt par tradīciju,” teica G.Kalniņš.