Bauskā
Gribu atcerēties kādu senu notikumu. 1937. gadā Jelgavā svinēja Pļaujas svētkus. Tajos godināja laukstrādniekus (tā tajā laikā sauca kalpus), kas pie viena saimnieka bija nostrādājuši 15 gadus. Valstī bija nepilns simts. Cēsu apriņķī divi, Skujenes pagastā viens. Tas bija Roberts Kalējs. Dzimis 1895. gadā, pirms pirmā pasaules kara iesaukts cara armijā. Izkarojies Latvijā, bija devies uz Krieviju ievest kārtību. Bija šturmējis Sivašu, naktī ar latvieša atjautību bija pāri purvam pārveduši ap 500 zirgu. Varam iedomāties, kādu apjukumu tas radīja Vrangeļa karaspēkā.
1922. gadā atgriezās Latvijā. Roberta ģimene īrēja istabu “Šķeperos” pie saimnieka Kalāča. Saimnieks bija apjautājies Robertam, ko domā darīt. “Meklēšu darbu,” atbildējis Roberts. “Man vajag kalpu, ja līgsi, alga būs Ls 480 gadā.” Tā tiem laikiem bijusi ļoti laba alga. Saimes istabā parādījis brīvu gultu. Liktenis lēma tajā gulēt 41 gadu, līdz 1963. gadā aizgāja aizsaulē.
Pļaujas svētkos, lai viss būtu godīgi, līdzi braucis saimnieks un pagastvecis. Dāvanā saņēma sudraba kabatas pulksteni ar iegravētu veltījumu. 50. gados pulkstenis vēl gāja.
Šo visu man stāstīja mans tēta, kura ģimene 1922. gadā bija īrējusi istabu “Šķeperos”. Tēta bieži pieminēja Robertu un izteica jautājumu: “Vai starp tiem, ko godināja, bija vēl kāds sarkanais strēlnieks?” Roberts ar dzīvi līdz karam esot bijis ļoti apmierināts, ko nevar teikt par jaunāko brāli Jāni.
Es Robertu pazinu personīgi, dzīvoju aiz meža, uz skolu gāju gar “Šķeperiem”. Roberts grieza matus, ko arī es izmantoju. Esmu turējis rokā dāvāto pulksteni un klausījies tā tikšķēšanā. 1961. gadā aizgāju uz arodskolu, tā arī vairāk nesatiku Robertu.
Laiks rit, daudz ko aizmirstam, bet vai esam godīgi pret mūsu vēsturi?
“Šķeperi” atradās, pēc pašreizējām robežām, Kaives pagastā, mājas sen sabrukušas.
Piebilde. Jūsu avīze arī šo to aizmirst. 2005. gadā pagāja 35 gadi, kopš no Cēsu arodskolas padzina direktoru Imantu Eglāju un viņa vietā iecēla direktora vietnieku Gunāru Magoni.
Komentāri