20.martā plkst. 18:15 sākās astronomiskais pavasaris. 18.marts bija pirmā diennakts šajā gadā, kad dienas garums jeb saules spīdēšanas ilgums pārsniedza nakts garumu.
Laikam gan nevienu citu gadalaiku tā negaidām kā pavasari. Tas saistās ar atjaunotni, cerībām un siltu laiku. Pēc tautas tradīcijām dienu, kad tā lielāka par nakti, atzīmē kā Lielo dienu. Cēsīs gan rituāls Riekstu kalnā notiks trešdien agrā rītā.
Katru gadalaika atnākšanu vispirms jau saistām ar laikapstākļu maiņu. Kāds nu pavasaris, ja pūš auksts vējš un naktī termometra stabiņš nokrītas krietni zem nulles. Tie, kuri nevar vien sagaidīt pavasari, smej, ka Ziemassvētku vecītis nolēmis svinēt Lieldienas un uz Ziemeļiem nesteidzas. Bet cilvēku atmiņa ir īsa. Kurš gan vairs atceras, kāds pirms dažiem gadiem bija laiks, kad sākās pavasaris.
Gadu gaitā marts pratis pārsteigt. Ik reizi šķiet, ka pirmoreiz ir tik auksts vai, gluži otrādi, tik silts nekad nav bijis. Par mainīgumu daži skaitļi. 1973.gada 20.martā Latviju sasniedza stipra vētra. 19. marta vakarā un naktī uz 20. martu visvairāk sniga un puteņoja Vidzemē. Bet 25.martā Rīgā tika uzstādīts jauns diennakts absolūtais temperatūras maksimums, bija plus 16,8grādi, 26.martā – plus 18,4. Savukārt 1980.gada 23.martā Rīgā tika uzstādīts jauns diennakts absolūtais temperatūras minimums −18,4 grādi, bet 1942. gada 14. martā Ainažos gaisa temperatūra bija 34,4 sala grādi.
Pazīstamais laika vērotājs Vilis Bukšs atzinis, lai arī marts kalendārā ir pavasara pirmais mēnesis, tas pēc savas būtības vēl nav īsts pavasaris, bet gan vairāk pirmspavasaris. Ticējums saka, ja janvārī ir marts, tad martā janvāris. Janvāra pirmajā pusē un daļēji arī mēneša beigās laiks bija raksturīgs vairāk martam nekā janvārim. Tā ir zīme, ka marta otrajā pusē var būt kā ziemā. 31. janvāris, kas prognozē pavasari, vēstī, ka pavasara sākums būs sniegains, tas ieilgs, īsts siltums būs tikai aprīļa otrajā pusē.
“Par to, kāds bijis laiks, ātri aizmirstam,” atzīst arī rakstniece Inguna Bauere. Viņa vēsturiskajos romānos, atspoguļojot dažādus notikumus un cilvēku dzīves, apraksta arī laikapstākļus. “Protams, es drīkstu fantazēt, bet, cik vien iespējams, meklēju patiesu informāciju. Vēstulēs bieži vien cilvēki cits citam pastāsta, kāds viņu pusē laiks. Ja rakstīts, ka martā Matīss Kaudzīte brauca kamanās, tad skaidrs – vēl turējās sniegs. Daudz var uzzināt vecajās avīzēs. Tajās gan par dabas apstākļiem, gan neražu, kas vien jau liecina, ka vasara bijusi vai nu karsta, vai lietaina,” atklāj rakstniece un uzsver, ka, rakstot par notikumiem kādā konkrētā gadā, jo cītīgi izpēta, kāds bijis laiks, kāda raža izaugusi. Laikapstākļi taču ietekmē cilvēku ikdienu.
Dienā, kas uzvarēja nakti – svētdien -, Inguna svinēja Lielo dienu. “Olas krāsoju sīpolu mizās. Tās ir visskaistākās! Pamēģināju ar rožu ziedlapiņām, nekas prātīgs neiznāca,” pastāsta vecpiebaldziete un piebilst, ka pirmajā garākajā dienā abi ar vīru pa sērsnu gājuši kaļķot ābelītes.
Šķiet, pavasaris kavējas. Tiesa, pie dažas mājas saulītē jau zied mazas mazītiņas sniegpulkstenītes, un, kā liecina ieraksts dabasdati.lv, Priekuļu novadā pie Cēsīm dzirdēts lauku cīrulis, Kurzemē un Zemgalē jau manītas dzērves. Dabā viss notiek, kad tam jānotiek.
Komentāri