Natālija Tihomīļova, mācās: – Atbalstu labestības pasākumus, jo redzu, ka ir cilvēki, kam nepieciešama palīdzība. Pati arī esmu ziedojusi kādu latu. Raimonds Cīrulis, sētnieks-strādnieks: – Gan pats esmu palīdzējis, gan citi palīdzējuši man. Esmu vājredzīgais, satiekos ar cilvēkiem, kas liek apzināties – atbalsts maznodrošinātajiem Latvijā nav pietiekams. Ar labdarības pasākumiem vien nekas nav atrisināts.
Artūrs Baumgarts, celtnieks-jumiķis: – Jo vairāk rīkos pasākumus, aicinot sabiedrību sniegt palīdzību, jo lielāks atbalsts trūcīgajiem tiks sniegts. Esmu ziedojis, atstājot naudu veikalu ziedojumu kastītēs un zvanot pa telefonu. Ja naudas būtu vairāk, ziedotu arī vairāk, jo trūcīgums ir viena no būtiskākajām sabiedrības problēmām.
Daira Gailīte, bērnudārza audzinātāja: – Nav pieredzes palīdzības sniegšanā. Labprāt atbalstītu maznodrošinātos, ja pati būtu bagāta. Audzinu divus bērnus, tādēļ nav iespējas atbalstīt citus. Zinu, ka var nest apģērbus un apavus uz Sarkano Krustu. Bērns pāris reizes zvanīja uz ziedojumu tālruni.
Astrīda Eglīte, pensionāre: – Zvanu uz ziedojuma telefoniem. Būtu gatava arī citādi sniegt atbalstu, galvenokārt bērniem. Liels atbalsts ir bērniem ar īpašajām vajadzībām, bet normāliem, talantīgiem bērniem – mūsu valsts nākotnei – atbalsts ir niecīgs. Zinu, ka laukos šī problēma ir milzīga.
