Cēsu sporta skola aizvadījusi kārtējo mācību gadu, kas bijis veiksmīgs. Latvijas Slēpošanas savienības klubu un sporta skolu ranga kopvērtējumā skolai 1.vieta, līdzīgs panākums arī biatlonā. Arī citos sporta veidos sezona panākumu nav trūcis. Taču gadu no gada pastāv neskaidrība, kāds būs nākamais gads, vai pietiks finansējums, kas jau tā apgriezts līdz pēdējam. Bet nākamais gads sporta skolai būs ļoti nozīmīgs, apritēs 60 gadi kopš tās dibināšanas. Taču ir daudz neskaidrību
Kā stāsta sporta skolas direktora vietniece Rudīte Vanadziņa, iespējams, ka nākamgad uz finansējumu, kas šobrīd ir sporta skolām, varēs pretendēt arī sporta klubi un privātās sporta struktūras: „Pastāv bažas, ka šis maciņš biezāks nepaliks, un tad būs vēl grūtāk. Pie tam, dzirdams, ka konsolidācijas ietvaros no 1.janvāra šo finansējumu varētu vēl samazināt, tāpēc šobrīd grūti pateikt kā viss notiks.”
Sporta skolai ir treniņgrupas arī četros novados – Vecpiebalgā, Pārgaujā, Priekuļos un
Amatas novadā, šīs pašvaldības finansiāli atbalsta sporta skolu, kas palīdz „savilkt galus”.
Nav novērtētas
Sporta skolas direktors Jānis Naglis saka, ka svarīgi akcentēt to, ka sporta skola ir ne tikai vieta, kur aug jaunie spora talanti, varbūt pat nākamie pasaules un olimpiskie čempioni, bet tā veic arī zināmu sociālo funkciju. Daudziem bērniem vecāki ir ārzemes, viņi atstāti pie vecmāmiņām, un ne reti trenerim jāuzņemas mātes un tēva loma.
Trenere Ilze Cekule stāsta, ka ģimenēm materiālā situācija nav kļuvusi labāka. Jūtams, ka ģimenes, kas bija labi nodrošinātas, tagad sāk rūpīgāk skaitīt naudiņu, un vairs nevar atļauties bērnus atbalstīt kā agrāk. Bet vecāki ir ļoti ieinteresēti, lai bērni darbotos ar sportu, un ja vien var, viņi tiek sūtīti sporta skolā.
„Treneri uzņemas daudzus pienākumus, kas darba ienākumos neietilpst. Tā kā slēpošanā svarīgs inventārs, palīdzam tā iegādē, lai vecākiem tas izmaksātu lētāk. Var teikt, ka notiek individuāls darbs ar katra audzēkņa ģimeni. Lai nezināšanas dēļ nenopērk kaut ko, kas neder vai ir sliktas kvalitātes. Mēsi zinām, kas ir kas, kur atlaides, un tādu sīkumu ir tūkstoši,” saka I. Cekule.
Latvijā sporta skolu loma, šķiet, nav īsti novērtēta. Vārdos visi saka, ka bērniem jānodarbojas ar sportu, bet ir dažādas vēsmas. Pat izskan, ka sporta skolas ir tādas kā sociālisma paliekas, tās jālikvidē, jāveido sporta klubi.
„Šobrīd ekonomiskā situācija valstī nav tāda, lai izveidotu klubus pēc ārvalstu paraugiem, jo nav, kas klubus uzturētu. Arī sporta veidu federācijas nav tādā līmenī, lai pārņemtu jauniešu sportu savā ziņā. Tāpēc atteikties no sporta skolām būtu neprāts, jo tās veic ļoti nozīmīgu darbu. Bet valsts mūs atbalsta minimāli, un šobrīd strādājam bez jebkādām rezervēm, cik vien taupīgi varam,” saka J. Naglis.
R. Vanadziņa norāda, ka vaina varbūt tajā, ka sporta skolām nav īsta lobija ne valsts līmenī, ne pašvaldībās: „Varbūt nemākam sevi pierādīt. Kad ir panākumi, visiem ir gandarījums un prieks par mūsu talantiem, bet ļoti bieži esam uz izdzīvošanas robežas, un tad mūs aizmirst.
Sporta skolu direktoru padome gan cīnās, lai saglabātu esošo finansējumu, lai diference starp skolu pedagogiem un treneriem nebūtu. Mūsu treneriem gan izglītības, gan prasību ziņā ir daudz striktāki nosacījumi, nekā skolā strādājot, diemžēl treneru algas ir nekonkurētspējīgas, un neredzam, kā no tā izkļūt.”
Sūrs darbs, saldi augļi
Tomēr sporta skolas pamatu pamats ir treneri, un kā saka R. Vanadziņa, viņiem pienāktos medaļa par tām rūpēm, lai audzēkņu izaugsme būtu, lai viņi te justos kā mājās: „Treneri dara daudz ārpus obligātā plāna. Teiksim, noteikts, ka audzēkņiem jāpiedalās tikai Latvijas čempionātā vai kausa izcīņā, bet treneri cenšas iespēju robežās aizvest uz citiem turnīriem, sacensībām, jo saprot, ka tas nepieciešams jauno sportistu izaugsmei. Ceru, ka audzēkņi un viņu vecāki to novērtē. Treneru darbs ir grūts, tā maizīte ir salda vien brīdī, kad redz rezultātu, kad izaudzis ne tikai labs sportists, bet arī kārtīgs cilvēks.”
Runājot par treneriem, īpaši vērts pieminēt vieglatlētikas treneri Elmāru Ozolu, kas ir īsta skolas ikona. Viņš pat visgrūtākajos brīžos atradis veidu, kā sagatavot augsta līmeņa vieglatlētus, pat bez atbilstošas tehniskās bāzes un infrastruktūras. Tāpēc jo patīkamāk, ka E. Ozols no 133 jaunatnes treneriem Latvijā rangā ir ceturtajā vietā. Nosakot rangu, tiek ņemti vērā audzēkņu rezultāti Latvijas un starptautiskajās sacensībās.
„Ar mūsu iespējam šis ir unikāls sasniegums. Tas tikai apliecina trenera talantu, izaudzinot lieliskus audzēkņus. Vieglatlētika ir visa pamats, tāpēc Cēsīs mums tā jānotur, un jādomā par ziemas bāzes izveidi,” norāda J. Naglis
Ja vispārizglītojošajās skolās vasarā ir trīs mēnešu brīvlaiks, sporta skolā atelpa ir krietnu īsāku brīdi. Notiek treniņi, nometnes, lai gan pēdējā laikā to sarīkošana kļūst arvien grūtāka. Vairs nav sporta skolas bāzes Priekuļos, kur treniņnometnes varēja noorganizēt lētāk.
„Tagad jāmeklē citur iespējas, bet tas visu sadārdzina. Arī no valsts puses ir liela birokrātija, lai rīkotu nometnes. Tāpēc vasaras nometnes ir sāpīgs jautājums visai sporta skolai. Ne visi vecāki var to atļauties, bet bērni tās grib,” saka I. Cekule.
Masveidība vai meistarība
Pieaug jauniešu vēlme nodarboties ar sportiskajām aktivitātēm, taču sporta skola nespēj aptvert visus.
„Esam profesionālas ievirzes skola, un dotācijas tiek piešķirtas grupām, kas ir akreditētas sporta skolā,” saka J. Naglis. „Bet ir audzēkņi, kas gribētu darboties vispārējās fiziskās sagatavotības nodarbības. Tur jaunieši varētu nodarboties ar dažādiem sporta veidiem, te netiktu prasīts rezultāts. Un varbūt kāds atrod savu sporta veidu, vai treneri redz, ka audzēknim ir talants, kādā sporta veidā. Par šādu grupu izveidi jārunā, meklējot atbalstu novadā.”
Pēdējos gados vērojama tendence, ka uz sporta skolu nāk un meklē iespēju nodarboties ar sportu vispārīgā līmenī, nevis kādā konkrētā sporta veidā. Nāk ne tikai pirmo klašu, bet pat 5.,6.un 7.klases skolēni. Par labu šādām grupām runā vēl kāds fakts. Teiksim, atnāk pēc 9.klases audzēknis mācīties uz pilsētu, un grib nodarboties slēpošanā. Lai iekļūtu savā vecuma sporta skolas grupā ,no audzēkņa tiek prasīti jau noteikti rezultāti, jābūt zināmai sagatavotībai, bet šīs grupas būtu risinājums, kur jauniešiem darboties.
R. Vanadziņa vēl stāsta, ka uz sporta skolu nāk vecāki, kam bērni iet bērnudārzā, jautājot, vai viņu mazuļus varētu iesaistīt kādā sporta veidā: „Mums nav iespēju strādāt ar tik jauniem cēsniekiem, bet šādas grupas būtu labs risinājums. Cēsīs interešu izglītības nauda nekad nav pārdalīta par labu sportam, jo mums ir plašas kultūras un mākslas tradīcijas. Saprotu, ka visas jomas prasa finansējumu, bet sports vienmēr bijis tādā kā cietēja lomā.”
I. Cekule atceras nesen lasīto Krievijas sporta ministra atbildi uz jautājumu, kas svarīgāks – rādītāji meistarībā vai masveidībā: „Viņš to raksturoja tā: ir ceļš, kurš sadalās divos, pa labi ir meistarība, pa kreisi – masveidība. Tad es piebraucu pie krustojuma, ieslēdzu kreiso pagriezienu, bet aizbraucu pa labi.” Pie mums ir tāpat, visi runā, ka vajadzīga masveidība, ka cilvēkiem jānodarbojas, bet beigās galvenais tomēr ir meistarība, masveidību atstājot nedaudz novārtā.”
Komentāri