Kultūras biedrības “Harmonija” un “Druvas” rīkotajā konkursā stāsts ieguvis otro vietu Sarma Dārziņa
Tas nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Līna nopirkusi māju! Līna! Jā, jā, no-pir-ku-si! Par cik? To neviens tā īsti nezināja. Kur? Nu tepat taču – netālajā Burbuļciemā! Šī vēsts satricināja mazo pilsētiņu vai līdz pamatiem. Šeit, kur katrs iedzīvotājs cits citu pazina ja ne vārdā, tad vaigā noteikti, šis notikums bija sensācijas vērtē. Nu tenku kamols vēlās no mutes mutē kā sniega lavīna no jumta kores pavasarī. Katra mazpilsētiņas tarkšķe, kas visu zināja “no pilnīgi drošiem avotiem”, krietni izpušķotu un pēc savas gaumes papildinātu, laida šo vēsti tālāk. Jo tālāk vēlās tenku kamols, jo auga gan Līnas iegādātā īpašuma apjomi, gan iztērētā naudas summa.
Nu vietā un nevietā – gan veikalos rindā stāvot, gan kafejnīcā pie kūpošas dziras tasītes, gan frizētavā zem matu žāvētāja – tika spriests, kur Līna tā-ā-du naudu ņēmusi. Kāda zinātāja teica, ka turīgs pielūdzējs uzradies, cita – ka liels mantojums no ārzemju tantes dabūts, vēl trešā domāja, ka šī naudu vienkārši aizņēmusies. Nu ja, tad neba pati tādu naudu iekrājusi, cik tad nu šai tā pensija…
Dīvaini, bet Līnai pašai gan neviens neko nejautāja. Un viņa nestāstīja ar…
Bet notikumi tā īsti sākās tikai tad, kad Līna, neko nenojauzdama, nolēma pierakstīties savā par pašas naudu godīgi iegādātajā mājā. Iemiegusi padusē paprāvo, apbružāto rokassomu, namīpašniece lepni soļoja uz dažus kilometrus attālo Burbuļciema padomi. Viņa šobrīd jutās patiesi lepna. Spožie gumijnieki pavasara dubļos žļerkstēja, apvalkātā mēteļa stūri vējā plīvoja. Soļu taktī, gluži kā pastīvas atsperes, šūpojās burkānkrāsā tonēti, pajukuši ilgviļņi. Virs tiem kā melni apgruzdusi pankūka dižojās krietni nonēsāta berete. Līnas bālie vaigi bija priekā piesārtuši. Brūnās, šaudīgās acis zibēt zibēja. Mazais, uzrautais, vasarraibumainais deguntelis vai mākoņus stūma.
Tā nu, lepnuma pilna, Līna vēra atbildīgās iestādes durvis.
-Labdien, es…- un apmeklētāja izteica savu vajadzību. Atturīgā ierēdne, kas gan izskatā, gan pēc izturēšanās, Līnasprāt, atgādināja Sniega karalieni, ledaini pasmaidīja un namsaimniecei par pārsteigumu atbildēja:
– Nē, jūs nevarat pierakstīties, jums nav zemesgrāmatas.
Līnai mute pavērās un labu laiku tā arī neaizvērās. Nu sievišķis aptvēra, ka ir cilvēks “ārpus likuma”, jo, rau, vai tad kāds varēja iedomāties, ka radīsies tādi sarežģījumi? Ar vieglu sirdi un prātu viņa bija teikusi ardievas dzīvoklim mazpilsētiņā, nodedzinot visus tiltus atpakaļceļam. Nu vairs nebija pieraksta ne tur, ne jaukajā Burbuļciemā, kurā tomēr gandrīz vai par sviestmaizi viņa bija iegādājusi īpašumu.
Kamēr Līnas domas šaudījās, Sniega karaliene viņai nolasīja garu lekciju par nepiedodami vieglprātīgu rīcību. Tad, piekodinot sakārtot dokumentus, izvadīja pieklusušo sievišķi pa durvīm. No lepnās Līnas kabinetā palika dubļainas pēdas.
Galvu nodūrusi, Līna slāja atpakaļ uz mājām. Diena vairs nešķita ne tik jauka, ne saulaina. Kāda zemesgrāmata!? Tai taču vajadzīga nauda! Bet kamēr parādi vēl turēja savos valgos, viņa ne drīkstēja, ne varēja to izdarīt.
Mājās viņa par to vairs nedomāja. Līna ļāva, lai viss rit savu gaitu. Ja būs lemts, gan risinājums radīsies.
Laiks skrēja, parādu nastiņa dila un Līna čakli saimniekoja savā īpašumā. Namiņš bija mazs kā uzpirkstenis, zeme arī, kā saka, tikai trīs reiz trīs soļi, bet īpašniece ar savu pirkumu lepojās. Viņai patika. Viss būtu labi, ja vien viņa šeit dzīvotu likumīgi. Tā pagāja gads, varbūt divi.
Kādu vakaru, kad ciemos bija ieskrējusi Līnas vienīgā draudzene Matilde, abas dzēra tēju, mēļoja par šo to. Fonā kā trešais sarunu biedrs klusi bubināja televizors.
Līna runāja savu monologu, viešņa klausījās ar vienu ausi stāstītājā, ar otru – “Panorāmas” notikumos. Aizrāvusies ar savu runājamo, Līna nemanīja, ka draudzene jau labu laiku neseko stāstītajam, bet ieinteresēti pievērsusies zilajam ekrānam. Viņa attapās tikai tad, kad saņēma no draudzenes tādu dunku, ka iekostais cepums aizlidoja vai līdz istabiņas stūrim.
– Kuš, klausies taču,- nošņāca Matilde, – akurāt par tavām nebūšanām stāsta!
Nu abas draudzenes saspringti pievērsās zilajam ekrānam, no kura smaidoša diktore stāstīja par dzīvesvietas deklarēšanu. Skat, cik vienkārši – paņem tik pasi un gatavs!
Nu Līnai atkal jūra līdz ceļiem. Agri no rīta apņēmības pilna, bruņojusies ar labu noskaņojumu un izredzēm uz sev vēlamu iznākumu, viņa čakli tecēja uz Burbuļciema padomi.
-Labrīt,- apmeklētāja līksmi vēra respektablās iestādes durvis. – Es gribētu… -Žēl, bet nevaru palīdzēt,- dzestri atteica īstais cilvēks savā vietā. – Jums nav zemesgrāmatas. – Bet televīzijā stāstīja, ka tikai…
Sniega karaliene garlaikoti paraustīja plecus, bet Līna saprata, ka laiks atstāt šo visnotaļ viesmīlīgo iestādi, jo saruna nu atkal ir galā.
Gurdiem soļiem sievišķis virzījās mājup. Kājas cilājās tik gausi, it kā pie pazolēm būtu pielipusi tonna dubļu. Jo tuvāk viņa nāca mājām, jo īgnums pieņēmās apmēros kā labi rūgstoša rauga mīkla. Pašai nemanot, Līnas soļi iegriezās Matildes pagalmā. Draudzene, kā vienmēr, bija pati atsaucība un gatava uzklausīt. Noklausījusies viešņas bēdu stāstu, viņa izbrīnā iepleta acis: – Nu saki viens cilvēks, ko ta viņi tai televīzijā tādas glupības gvelž?
Bet Līnai viss bija jau apnicis, tādēļ tā atmeta ar roku, sak – nāks laiks, nāks padoms. Būs nauda, gan arī zemesgrāmatu nokārtos. Sadalījusi savu bēdu uz pusēm, paraudājusi uz draudzenes apaļīgā pleca, viņa, manāmi možāka, devās mājup.
Līna mierīgi vadīja dienas un par savām likstām īpaši galvu nelauzīja. Saimniece savā namiņā jutās laimīga. Ja tikai… Ja tikai viss būtu “legāli”…
Līna, kas gan izskatījās gauži naiva, patiesībā izrādījās varen slīpēta. Viņa ātri aprada ar savu situāciju un veikli iemanījās laipot starp neesošo pierakstu un faktisko adresi, jo arī izraksta spiedoga viņas pasē nebija. Tā viņa iemanījās i preces uz nomaksu nopirkt, i bankā kredītu izkārtot. Dzīves vietas adrese? Tāda viņai, nenoliedzami, bija. Samelojusi? Nē, nē, to gan ne, to viltīgā, godīgā Līna nemaz neprata.
Pienāca laiks, kad sāka skanēt runas par iesoļošanu Eiropas Savienībā. Bet kas Līnai gar to daļas. Klusi un mierīgi viņa darīja savu darāmo. Dienas traucās, griezās nebeidzamā karuselī, un mundrais sievišķis knapi spēja tikt tām līdzi. Likumsakarīgi, ka Līnai savas likstas piemirsās.
Bet runas par Eiropu nerimās. Tās vēlās aizvien tuvāk un tuvāk. Tā kādu vakaru, iedama uz kūtiņu, privātīpašniece jūsmoja par zaļo zālīti, saulrietu un kupli sazēlušajiem ceriņkrūmiem, kas patiesībā taču viņai piederēja. Pa vaļējo logu izskanēja skaļā radio skandētais: “Eiropa mūs nesapratīs, Eiropa mūs…” Spaini vicinādama, Līna soļoja pāri pagalmam, dungodama līdzi “lipīgo” dziesmiņu. Pēkšņi viņa apstājās kā zemē iemieta, skārda spainis izkrita no rokām un, skaļi grabēdams, aizripoja līdz kūts paksim. Apžēliņ, Eiropa jau tepat klāt! Pār Līnu nāca atklāsme. Ko nu? Viņa taču nav likumīga īpašniece, un ja nu… Ja nu kādam turīgam iebraucējam iekārojas viņas mazā, viņas tik skaistā… Vai tad kādam vēl jāstāsta, ka tas, kam nauda, var visu?
Lai vai kā, pirms Eiropa iebrien viņas pagalmā, Līnai jākļūst par pilntiesīgu saimnieci.
Kārtējo reizi, pakampusi ar dokumentiem piebāzto rokas somu un sūri grūti izklapatātā aizdevuma pārpalikumu, apņēmīgā Līna sāka riņķa danci pa instancēm, veikli manipulējot ar neesošo pierakstu un faktisko adresi.
Ticiet vai ne, bet lieta strauji un samērā gludi virzījās uz priekšu. Viņa virpuļoja no kabineta uz kabinetu, ja kādas durvis aizdarījās – meklēja citas. Līna veikli runāja, kas jārunā, un klusēja, kad jāklusē, maksāja, cik jāmaksā, bet pati ieinteresēti gaidīja, kad beidzot lieta sarežģīsies. Šad tad viņa iebrāzās pagasta namā, lai noskaidrotu, vai nav kādi jaunumi, kas atvieglotu viņas sirdsmieru.
Kad līdz ilgotās zemesgrāmatas saņemšanai bija palicis tikai viens solis, notikumu cilpa sažņaudza privātīpašnieces kaklu. Kādas nieka papīra lapiņas dēļ nu pēkšņi savajadzējās pieraksta adresi. Šoreiz Līna uzzināja, ka viņa nav Burbuļciema iedzīvotāja, un palīdzība jāmeklē dzimtajā mazpilsētiņā.
Ko Līna? Kamēr suta vēl nav noplakusi, sakārtoja savu bereti virs košajiem ilgviļņiem un brašu soli cilpoja uz mazpilsētiņas pusi. Domas uz katru soli dalījās balsienos: ne-e-sat, ne-va-rat, ne-e-sat, ne-va-rat, nav, nav, nav… Kad Līna bija nonākusi līdz robežstabiņam, kas norādīja mazpilsētiņas un Burbuļciema robežu, viņas soļi kļuva gausāki. Nu sieva atskārta, ka viņa taču nav arī pilsētiņas iemītniece. Tātad centra instancēs viņu “atšūs” tikpat veikli, cik ātri atraidīja ciematā… Nu viņa stāvēja pie stabiņa – ar vienu kāju “Burbuļos”, ar otru pilsētiņā… Ne šis, ne tas… ne šur, ne tur… Viņas soļi gausi pagriezās uz māju pusi.
Nopirkusi ciema bodītē kočiņu, Līna brāzās pie Matildes. Apkritusi draudzenei ap kaklu, viņa izplūda asarās.
– Vai es kāda bomzene? Es taču dzīvoju savā mājā, man ir pirkuma dokumenti uz pašas vārda. Ja kas, man pat ir līgums ar ” ZAAO” un visi rēķini akurāti nomaksāti. Un nu? Ko lai es daru? Kā no šitā Bermudu trīsstūra lai tagad tieku laukā?
-Kuš, kuš, kuš, rimsties taču un stāsti visu pēc kārtas,- rāmi apsauca prātīgā Matilde. Līna atkorķēja nopirkto pudeli un izklāstīja draudzenei pēdējos jaunumus. Līmenis dziras traukā lēni plaka, abām dāmām oma manāmi uzlabojās un Līna iegrima filozofiskās pārdomās:
– Klau,- viņa bilda, – bet ja nu tagad pienāktu mana liktenīgā stundiņa, kur tad mani kauliņi pēdējo mājvietu rastu – ne ciemam gar mani kāda daļa, ne pilsētai. Tad jau atliek vien robežstabs, pie kura varēti piestiprināt plāksni: “Še dus Līna, kura apmaldījās Bermudu trīsstūrī.”
Nu abas draudzenes laida vaļā smieklus. Kad pudele bija iztukšota, dāmām kaujas plāns bija gatavs, jo, lūk, kāds Matildes radinieks bija cieši saistīts ar “zemes lietām”. Ja nu kāds, tad tieši viņš varēšot Līnai ja nepalīdzēt, tad vismaz padomu dot, kā ieilgušo burvju loku lauzt.
Sarunas ar viedo kungu Līnu nomierināja. Izskatījis dokumentu kaudzīti, zinātājs apliecināja, ka šajā lietā nekādiem klupšanas akmeņiem nevajadzētu būt. Viņam nešķita īsti pareizi, ka saimniece nevar “legalizēt” savu īpašumu. Varbūt Līna pati ko nepareizi sapratusi? Ieteica mēģināt vēlreiz. Ja neizdosies, tad mēģināšot iejaukties.
Pirmdienas rītā viņa atkal iespurdza Burbuļciema galvenajā ēkā, kur jau ieraugot viņas košās cirtas un neiztrūkstošo bereti, darbinieki saspringa kā orkāna gaidās. Pasviedusi paviršu labrītu, apmeklētāja, kas nebija pārāk laba likumu zinātāja, spēra vaļā savu iestudētu runu:
-Man pazīstams jurists teica, ka…- un tam sekoja Līnas bēdu stāsta izklāsts labas pusstundas garumā. Ierēdne noklausījās apbrīnojami pacietīgi, pat nemēģinādama runātāju pārtraukt. Viņa tikai piekrītoši māja ar galvu, ka tādas sarunas kabinetā risinājušās. Kad Līna beidzot apklusa, Sniega karaliene silti pasmaidīja un mīļi teica: – Bet mīļā kundze, kur tad ir problēma? Deklarējiet dzīvesvietu! – Kā tā – deklarēt? Man taču nav zemesgrāmatas…
Bet zinošā darbiniece pacietīgi skaidroja, ka likumi, lūk, mainoties un zināmais dokuments šim solim neesot vajadzīgs.
-Ak tad vairs nevajag gan,- Līna pārsteigumā vārstīja muti kā sausumā izmesta zivs. – Ak tad likumi mainās kā vēja virziens – ne dienām, bet stundām, jo pirms mēneša vēl…
Lai nu kā, saimniece aši izmantoja savu iespēju kļūt par likumīgu ciema iedzīvotāju, kamēr vēl Sniega karalienes sirds nav atkal sastingusi, pirms likumi atkal mainās.
Nu Līna, sirsnīgi atvadījusies no pagasta nama darbinieces, lidoja mājup kā pavasara taurenītis. Kāda starpība, aiz kādiem apsvērumiem Sniega karaliene bija atkususi. Vai likumi tiešām mainījušies, vai savu pirkstu lietai pielicis pavasaris, vai Matildes zinošais radinieks, tas Līnai vairs nebija svarīgi. Nu viņa bija īstena Burbuļciema iedzīvotāja un sava īpašuma pilntiesīga saimniece.
Šodien saule spīdēja spoži un zālīte zaļoja koši. Atstūmusi bereti pakausī, Līna iesoļoja ciema veikalā un nopirka pusduci krēmkūku. Jāieskrien pie Matildes, jāpastāsta, ka burvju loks ir lauzts. Jānosvin taču, jānosvin Līnas veiksmīgā izkļūšana no bezcerīgā Bermudu trīsstūra.
Komentāri