Ilona Dieviņa, Rīgas Stradiņa universitātes lektore, nesen saņēmusi sertifikātu par jaunu un aktuālu grupu psihoterapijas pamatu apgūšanu un turpina grupu psihoterapijas studijas.
Tagad vada nodarbības Cēsu un Vidzemes reģiona medicīnas māsām, kuras nepilna laika programmā mācās Rīgas Stradiņa universitātē. Viņa par savu dzimto pilsētu sauc Cēsis, kaut pašlaik dzīvo un strādā Rīgā. I. Dieviņa nodarbojas ar valstī salīdzinoši jaunu, bet aktuālu psihoterapijas veidu – psihodinamisko grupu terapiju, kas pamatā ir balstīta vienā no vecākajām un tradīcijām bagātākajām metodēm – psihoanalīzi. Tā vērsta uz cilvēka radošo spēku atbrīvošanu, attīstības veicināšanu, atsedzot traucējošos konfliktus, palīdzot tos apzināties un atrisināt. Cēsīs joprojām dzīvo viņas svarīgākais cilvēks – tēvs Ilgvars Živa, kurš meitu uzaudzināja viens. “Tēvs ir ļoti prasmīgs cilvēks, un mēs ar vīru klusībā ceram, ka šo prasmi viņš nodos savam mazdēlam. Tēva nozīme manā dzīvē ir ne-novērtējama – tik daudz laba un vērtīga viņš man ir sniedzis,” atzīst Ilona.
– Jūs strādājat Rīgas Stradiņa universitātē un vienlaicīgi vēl studējat. Kāds bija jūsu karjeras ceļš?
– Visi mani draugi un radi zina, ka man patīk mācīties. Par to es arī dažkārt tieku labsirdīgi pavilkta uz zoba. Pēc augstskolas (tolaik Latvijas Medicīnas akadēmija) beigšanas atgriezos Cēsīs un divus gadus nostrādāju Cēsu centrālajā slimnīcā, tad vēl divus – rehabilitācijas centrā “Līgatne”, līdz saņēmu uzaicinājumu vadīt lekcijas un nodarbības mācību iestādē, kuru pati biju beigusi. Paralēli visu laiku esmu mācījusies – pedagoģijas maģistrantūrā, veselības zinātņu maģistrantūrā, divus gadus Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas psiholoģijas fakultātē. Par psiholoģiju interese bija arī agrāk, tomēr lēmums mācīties psihoterapiju tika pieņemts 2004. gada rudenī, kad ieraudzīju sludinājumu, ka Rīgas Stradiņa universitātē organizē mācību grupu psihoterapijā.
Tā vai citādi, man vienmēr gribējies un licies svarīgi palīdzēt citiem. Sākotnēji es šīs vēlmes īstenošanu saredzēju medicīnas māsas darbā, tomēr laika gaitā esmu sapratusi, ka psihoterapeits arī palīdz cilvēkiem, turklāt tā ir cita kvalitāte – palīdzēt cilvēkam nozīmē palīdzēt pašam sev. Terapijas mērķis ir darīt klientu laimīgāku, pārliecinātāku, neatkarīgāku. Kā tajā pastāstā, kad cilvēks, kāpjot kalnā, paņem spieķi, lai būtu vieglāk. Un vēlāk turpina ceļu bez tā. Tā arī ar terapiju.
Vairākus gadus esmu arī pati gājusi terapijā, un šobrīd piedalos psihoterapijas grupā kā kliente. Tas ir svarīgi ikvienam, kurš grib praktizēt kā psihologs vai psihoterapeits, izstrādāt, apzināties, mēs sakām, arī izventilēt pašam savas jūtas, lai profesionāli palīdzētu klientam.
Ko es pati esmu ieguvusi terapijas procesā? Esmu pieaugusi, nobriedusi, beidzot jūtos labi un piederīga pieaugušo pasaulei. Domāju, ka tagad spēju profesionāli palīdzēt citiem.
-Kāpēc tieši grupu psihoterapija?
– Jā, Latvijā šobrīd daudzmaz populāra kļūst individuālā terapija. Lai arī šajā jomā diemžēl ir daudz neprofesionāļu, kas sabojā cilvēku priekšstatus par profesionālu psiholoģisku palīdzību. Un joprojām valda stereotips, ka savas personīgās, privātās un intīmās problēmas nav pārrunājamas ar svešu cilvēku. Jāpiebilst, ka tas, ko cilvēki uzskata par privātu, var ļoti, ļoti atšķirties. Un runa vairāk šeit ir nevis par informācijas saturu, bet gan par jūtām, kas saistās ar šo privāto problēmu – kauns, vaina, bailes no izsmiekla. Grupas terapijā cilvēks var atklāt, ka kaut kas , ko viņš uzskatījis par ļoti apkaunojošu, citiem nemaz tāds neliekas, un var atbrīvoties no šīm jūtām. Grupa ir miniatūrs sabiedrības modelis, kurā katram no tās dalībniekiem ir sava vieta, loma, katrs savā ziņā ir terapeits, jo viņa klātbūtne, iesaistīšanās, dalīšanās savos pārdzīvojumos ir terapeitiska. Atšķirībā no individuālās terapijas, kurā klients saņem tikai terapeita viedokli, grupā ir iespēja uzzināt vairāku cilvēku viedokļus. Tāpat iespējams saņemt tik reiz vairāk atbalsta, cik grupā dalībnieku. Pētījumi pierāda, ka grupas terapija ir tikpat efektīva kā individuālā.
-Ir dažādi uzskati par savstarpējām attiecībām ģimenē, darbā. Arī par to, kā jārīkojas darbiniekam pašam, lai mikrokolektīvā izveidotos laba aura.
– Es šeit visu laiku pieminu jūtas. Kāpēc ir svarīgi saprast, kā es jūtos? Lai apzinātos, kas ar mani notiek un kā man reaģēt. Lai laikus izpaustu savas sajūtas apkārtējiem un nekrātu tā, ka nāk ārā ar sprādzienu. Attiecībās katram ir savas robežas, kuras nepieciešams apzināties un respektēt. Bet par to arī jārunā.
Lai darba kolektīvā būtu laba aura, vispirms jāsaprot, kāpēc mēs esam kopā. Kāpēc es šeit esmu, ko vēlos, ko sagaidu no citiem, vai es zinu, ko citi sagaida no manis? Kādi ir spēles noteikumi, un vai tie man ir pieņemami? Ko esmu gatavs pie-ciest un ko ne? Kas ir sliktākais, kas var notikt, un ko es tad darīšu?
Nevajadzētu baidīties un visiem spēkiem izvairīties no konfliktiem. Tie ir normāla cilvēku attiecību sastāvdaļa. Ja notiek nesaprašanās, tad jārisina – jānoskaidro, jādalās ar informāciju. To gan var darīt, kad norimst emocijas.
Man ir tāds niķis – negribu dot gatavas atbildes un padomus, jo tiem nav vērtības. Vērtīgāk man šķiet ro-sināt cilvēku aizdomāties, parakties pašam sevī. Vērtīgas ir tās atziņas, pie kurām cilvēks pats nonāk, atrod, izloba. – Saka, ka vienmēr svarīgi visu izrunāt, pirms pieņemt lēmumu.
– Nu, protams. Kā apkārtējie cilvēki var uzzināt, ko es domāju, kā jūtos, ja es par to nerunāju? Maldīgi domāt, ka otrs cilvēks var to uzminēt, nojaust, vai, pasargi Dievs, tas ir viņa pienākums nolasīt no acīm manas vēlmes. Protams, nav viegli runāt par to, ko es gribu, kā jūtos. It sevišķi, ja īsti nezinu vai ja tiek uzskatīts, ka visu ko gribēt ir slikti.
– Kāds ir jūsu ģimenes modelis, vai tuvojas ideālam, jo jūs jau visu tik labi pārzināt?
– Tagad savu otro pusīti esmu iepazinusi aizvien labāk. Attiecības ir process – mainīgs, dinamisks. Tās nekad nepaliek vienādas, kādā vienā punktā. Tāpēc ir nemitīgi jādzīvo līdzi šīm pārmaiņām, man nepatīk šis vārds, tomēr, jā, jāstrādā. Vispirms ar sevi, jo vainot otru ir vieglākais ceļš. Kā smejies, ja ģimenē sieva nav apmierināta ar vīru, tad pie terapeita jāiet sievai, nevis vīram.
Tā ir vērtība, ka spēj katru dienu otrā cilvēkā atrast ko jaunu. Svarīgi pašam pilnveidoties. Man šī pilnveidošanās ir studijas, mans vīrs šopavasar ieguva maģistra grādu biznesa vadībā un izveidoja Rotari klubu “Rīga Dzintars”.
Tomēr es arī esmu tikai cilvēks, neesmu perfekta, nemaz negribu tāda būt. Galvenais ir būt atklātam un godīgam – pret sevi, pret otru, ja attiecības ir svarīgas. Liela māksla, kura, manuprāt, jāmācās visu mūžu – pieņemt otru, vīru, bērnu, tādu, kāds viņš ir. Tas nav viegli.
Ja kaut kad gadās domstarpības, tad parasti seko klusums. Man tas ir vajadzīgs, lai izfiltrētu notiekošo, sakārtotu domas. Varbūt nemaz nav vainīgas uz krēsla pavirši nomestās zeķes, kad sanāk konflikts, bet cēlonis jāmeklē pavisam citur. Bet tā, ka ģimenē būtu par kaut ko grūti runāt, mums nav.
Protams, arī mums gadās strīdi vai krīzes, piemēram, atvaļinājuma. Tad jādiskutē, kas ir svarīgāk – obligāti pavadīt visu atvaļinājumu kopā, bet negūt gandarījumu, vai daļu no šī laika izlietot tā, kā ir vēlēšanās, un pēc tam vienam otru bagātināt ar pozitīvām izjūtām.
Manā ģimenē par svarīgiem uzskatām vismaz divus kritērijus.
Pirmkārt, vai ir interesanti vienam ar otru; vai notiek kas jauns, vai ir, par ko parunāt vairāk nekā tikai par ēšanu un bērniem. Bet, lai tas tā būtu, tomēr katram arī jāattīstās – jāmācās, piemēram.
Otrkārt, lai lielākā daļa kopā pavadītā laika sniedz pozitīvas emocijas, prieku par to, ka esam kopā. Ja lielākā daļa jāpavada strīdoties, neviļus rodas jautājums – kāda jēga būt kopā, kam vajadzīgas attiecības, kas nesniedz gandarījumu? Cits jautājums, vai varam dzīvot, nekrājot aizvainojumus un pārmetumus. Bet izrunāt un kopā doties tālāk.
-Ar kādām pamatproblēmām visbiežāk saskaras jūsu pacienti? Kas sarežģī šo cilvēku dzīvi?
– Tomēr, grozies, kā gribi, viss sākas un beidzas ar attiecībām. Ģimenē, laulāto starpā, starp vecākiem un bērniem, darbā. Arī tādas situācijas, kad ir vēlme būt attiecībās, bet neizdodas tās izveidot.
Cilvēki mēdz runāt par materiālajām problēmām kā par galvenajām. Domāju, ka tā ir problēmas redzamā daļa. Piekrītu, ka neapmierinātas pamatvajadzības neļauj cilvēkam sakārtot garīgo pasauli. Tomēr, no otras puses, kas traucē nopelnīt vairāk naudas? Kas pietrūkst – pašapziņas, drosmes? Psihoterapijas procesā cilvēks var atklāt, kā pietrūkst, var iegūt lielāku pašapziņu un uzdrošināties pretendēt uz labāk apmaksātu amatu.
– Esmu dzirdējusi viedokli, ka raudāšana ir tikai vājuma izpausme un nebūt ne atbalstāma. Jūs domājat citādi?
– Raudāšana ir sajūtu izpausme, kura rada kaut kādas izjūtas gan tam, kas raud, gan tam, kura klātbūtnē raud. Tāpēc arī jautājums – kā tu jūties, kad kāds raud? Un kā tu jūties, kad raudi pats? Vai ir atšķirība – raudāt vienatnē vai sabiedrībā? Un kādas tad ir sajūtas?
Mūsu kultūrā jūtu izpausmes, sāpes un ciešanas, skumjas, bēdas un sēras vispār netiek diez ko pieņemtas. Tiek uzskatīts, ka stipri cilvēki nekādas jūtas neizrāda.
Manuprāt, stipruma kritērijs nav raudāšana vai neraudāšana, bet spēja pašam pieņemt sevi, kāds tajā brīdī esmu – jā, man sāp, jā, es raudu, nevis raizēties, ko citi padomās. Jā, es izraudu, izciešu, izsēroju un varu dzīvot tālāk bez šīs nastas. Spēks nav nest ciešanas līdzi visu atlikušo mūžu, bet gan izsāpēt, nolikt malā un iet tālāk. Protams, ir ļoti smagi zaudējumi, tomēr vai arī tad es atrodu spēku un jēgu dzīvei turpmāk?
Komentāri