Jestram kolektīvam priekpilna jubileja

Ar plašu koncertu kopā ar draugiem Priekuļu vidējās paaudzes deju kolektīvs “Jumis” nosvinēja 30 gadu darbības jubileju.

“Izdejojām dejas, kas pašiem patīk,” saka vadītājs Uldis Blīgzna. No 90.gadu beigām aizvien repertuārā ir Jāņa Mar­cinkeviča deja “Kad mēs meitas precējām”, bet katrai desmitgadei sava iecienītākā.

Koncerts sākās ar  “Diždeju”, kuru izpildīja nu jau bijušie dejotāji. “Jau pirmajā mēģinājumā, kad atkal satikāmies, skatuve mums bija par mazu,” pastāsta ilg­gadēja dejotāja Dainida Ozoliņa un uzsver, ka “Jumis” vienkārši ir feins kolektīvs. “Dzī­vespriecīgs, atbildīgs, kad svarīgi koncerti, skates, prot savākties jebkurā situācijā,”saka Edvīns Freimanis, bet Dainida atgādina, ka “Juma” devīze ir: “Koncertā būs!” Ja arī mēģinājumā kas neizdosies, visi zina, ka atbildīgā brīdī katrs dejos ar dubultu degsmi, ka dejas zīmējums  būs precīzs, dejotāji perfekti.

Kolektīva saknes ir Priekuļu selekcijas un izmēģinājumu stacijā. Deju kolektīvs bija uzaicināts uz Itāliju, vajadzēja kādu skaistu nosaukumu, jo, nosaucot piederību, tas bija par garu. Vineta Stīpniece toreiz ierosināja, ka kolektīvam varētu būt nosaukums “Jumis”, pārējie apstiprināja. Jumis ir zemes un auglības simbols, dzīvības sākums, tas nozīmē pāris vai divi kopā. 1996.gadā     “Jumis” uz Itāliju neaizbrauca, bet pie nosaukuma tika. Pirmie tā vadītāji bija Vineta Stīpniece un Andrejs Sončiks, tad  Dace Šteina, bet no 1997.gada Uldis Blīgzna.   

Edvīns Freimanis ilgus gadus bijis kolektīva prezidents. “Ar vadītāju izrunāju, ko dejosim, kur brauksim, ko darīsim, tālāk jau atlika tikai organizēt,” atklāj Edvīns. Viņš aizvien ir atbildīgais par kolektīva karogu. “Tas glabājas pie manis, un arī uz jubilejas koncertu kultūras namā noliku goda vietā. Šis jau trešais karogs, bet visi bijuši līdzīgi. Pirmo šuva Ulda sieva Sanita, kura tolaik arī dejoja,” pastāsta ilggadējais dejotājs.

“Pirmos 15 gadus sastāvs nemainījās. Patlaban ir vislielākā paaudžu maiņa, ienāk trīsdesmitgadnieki,” stāsta Dainida un uzsver, ka jaunie turpina tradīcijas. Ikgadējie pārgājieni, laivu braucieni, koncerti pie draugiem, jubilāru sumināšana… “Vasarās nu jau gadus 20 mūs aicina kūjniekos, sanākam bariņš un braucam,” atklāj Dainida un piebilst, ka 30 gados bijis daudz un neaizmirstamu kopābūšanu un piedzīvojumu.

Jānis Sirlaks ilgus gadus dejoja “Jumī”. Viņam atmiņā koncerti Norvēģijā un pārgājiens kalnos.  “Gids jautāja, vai gribam atpūsties kā japāņi vai latvieši. Pro­tams, kā latvieši. Tas tik bija pārbaudījums! Pāreja pa kalnu kori, vienā pusē lejā ezers kilometra dziļumā, otrā pusmetru. Atska­nēja kliedzieni: “Sūtiet helikopteru, tālāk neiešu!”  Stāvējām uz šau­rās pārejas, tad metāmies rāpus. Man bija baltas botas, teicu, lai tie, kas aiz manis, skatās uz baltajām botām, nevis lejā. Galā tikām un bijām laimīgi,” atmiņās kavējas Jānis un piebilst, ka drošības sajūta, ka viss taču beigsies labi, nevienu nepameta, jo līdzās taču bija savējie.

Mēģinājumos un koncertos bijis ne mazums situāciju, par kurām ar laiku var pasmieties. “Puišiem uz skatuves ir saplīsušas bikses, meitām nokrituši brunči, dejots ar vienas kājas zābakiem, ar krokšiem,” atklāj Dainida, bet Edvīns piebilst, ka tā jau ir tradīcija – mēģināt citam citu iznest cauri, kaut vai, kamēr guļ, aizšūt krekla piedurknes.   

“Tas, kurš nav gatavs delverībām, nesaprot jokus, drīz vien pats saprot, ka neiederas. Ja pāris dejo un viens ir greizsirdīgs, arī ilgi nepaliek,” atklāj bijušais dejotājs un uzsver, ka, kaut vairs nedejo, jubilejas koncertā uz skatuves jābūt kopā ar savējiem.

““Jumis” vieno vienādi domājošos, jo citādi viņi nebūtu kopā. Ir jāprot sadzīvot. Jaunajiem paiet laiks, kamēr pieslīpējas. Gadījies, atnāk dejot, bet drīz saprot, ka tas nav viņa kolektīvs,” saka U.Blīg­zna, bet  Jānis uzsver, ka vadītājs spēj saprasties ar ikvienu, vienmēr ieturēts, prasīgs, mērķtiecīgs, ka tikai spēcīga personība var tik daudzus gadus vadīt vienu no labākajiem vidējās paaudzes deju kolektīviem novadā.

27 gadus Indra Kumsāre ir “Juma” koncertmeistare. “Viņi ir draudzīgi, jauneklīgi. Vienmēr esmu brīnījusies, kā var tik sinhroni visu izdejot. Viņi ir apzinīgi, kad strādā, tad strādā, kad atpūšas, tad ar visu jaudu. Ko­lektīvā ir ļoti laba gaisotne. Citam citu jāmīl, un arī man viņi jāmīl. Un nevaru nemīlēt,” par savējiem saka Indra.

“Juma” senākie draugi ir deju kolektīvs “Mārupietis”.  Bruno Lielkāja atceras, kā braukuši uz Dzērbeni ciemos pie “Augusta”, kuru vadīja U.Blīgzna, kur dejojot estrādē ielūzusi grīda. Pēc tam veidojās draudzība ar priekuliešiem. “Jumis” ir draugs, un draudzība kļūst tikai stiprāka. Pie viņiem braukt vienmēr ir īpašs prieks. Gaidām “Jumi” savā festivālā “Mārupes gurķis”, kur bez pārsteigumiem neiztikt,” pastāsta mārupietis, bet Dainida un Edvīns atceras, kā draugi “Juma” desmit gadu jubilejā    skatuvei pāri pa diagonāli salika dāvanu – šampanieša pudeles. “Katru reizi kādu pārsteigumu vajag, tukšām rokām jau ciemos nebrauc,” atsmej Bruno.

Jubilejas koncertā kopā ar “Jumi” dejoja “Pūrs” no Val­mieras, “Vēji” un “Pūpolītis” no Lielvārdes, “Mārupieši” no Mār­upes, U. Blīgznas vadītie jauniešu deju kolektīvi “Virpulis” un “Zelta virpulis”.  “Juma” jubilejas reizē Latvijas Nacionālā kultūras centra Atzinības rakstus saņēma dejotāji Dainida Ozoliņa, Edvīns Freimanis un Alīna Kočāne.

Nākotnei vēlējumu Priekuļu vidējās paaudzes deju kolektīvam “Jumis” izskanēja daudz. Būtiski,    lai saglabātos kolektīva gars un radošā gaisotne, kas piesaista dejotājus, kam acis mirdz.
Ja ir skaidra vīzija  par nākotni, dzirkstoša enerģija šodien un stipras saknes, tad nākamajās desmitgadēs būs daudz koncertu, svētku, piedzīvojumu un prieka.