Valsts meža dienests aicina medniekus līdz marta beigām ziņot par vilku un lūšu pēdu novērojumiem, nofotografējot tās, kā arī norādot datumu un GPS koordinātes, lai iegūtu plašāku informāciju lielo plēsēju populācijas novērtēšanai.
Mednieki atzīst, ka uzdevums nav viegls, jo nav svaiga un irdena sniega. Šobrīd mežos ir daudz dažāda vecuma pēdu, kur pat eksperts nespētu noteikt – kuras ir nesen iemītās. Nav iespējams konstatēt, kur un kā dzīvnieki virzījušies. Lai gan lūšiem šobrīd ir “kaķu dienas” jeb riests, pārāk bieži šos tramīgos dzīvniekus neizdodas novērot.
Mednieku kluba “Drusti”valdes priekšsēdētājam Ģirtam Plakanim ir laimējies: “Pirms divām nedēļām vakarpusē, braucot mājās, uz ceļa redzēju trīs lūšus, paspēju arī nofilmēt. Nekad pirms tam nebiju lūsi savvaļā redzējis.
Mūsu pusē vilku pēdas ir redzētas. Šo dzīvnieku te ir maz, jo nav lielo purvu, kur viņiem uzturēties. Tie, kuri ienāk mūsu medību teritorijā, tiek nomedīti. Zinu, ka kaimiņu mednieku kolektīvs nesen nomedīja divus vilkus.”
Lai gan tiek uzskatīts, ka vilku un lūšu mūsu mežos ir daudz, tomēr tiem nepieciešami īpaši dzīves apstākļi un vide – biezi un lieli meža masīvi, purvi. Svarīgi, lai tos netraucētu cilvēku saimnieciskā darbība, mežizstrāde un dažādas citas trokšņainas aktivitātes. Nozīmīga arī barība, kurai jābūt pietiekami. Mednieki novērojuši likumsakarību, ka tajos gados, kad savairojas stirnas, arī lūšu ir vairāk.
Pagaidām medības ir viens no veidiem, lai uzzinātu, cik mums ir vilku un lūšu, un katru gadu ievāktu datus, uzmērot trofejas, ziņojot par redzētajiem dzīvniekiem. Vēl viens nozīmīgs informācijas avots ir neinvazīvās metodes – novērošanas kameras mežā pie barotavām, dzīvnieku pēdu fiksēšana fotografējot, izmērot, nosakot koordinātas ar GPS. Atšķirībā no lielām suņu vai vilku pēdām lūšu pēdas ir apaļākas un bez nagu nospiedumiem, toties izšķirami četri pirksti un pēdas diametrs 8 – 13 centimetri. Pa mežu lūši ilgstoši neiet taisni, bet met lokus, bieži apstājas. Lai pārvietotos, tie labprāt izvēlas arī klusus meža ceļus, stigas, grāvju trases, sausas upīšu gultnes vai aizsalušus grāvjus. Medniekiem bieži zvana vietējie iedzīvotāji, kuri ziņo, ka redzējuši lāci vai vilku, taču, pārbaudot pēdas, atklājas, ka tas bijis liels suns.
Vairāku mednieku kolektīvu pārstāvji ziņo, ka šoziem ne vilki, ne lūši nav manīti, pēdu daudz, bet medības bijušas neveiksmīgas. Vilnis Jaunzems no Straupes mednieku un makšķernieku biedrības “Mārkulīči” lielos plēsējus biedrības medību teritorijā nav sastapis: “Mums ir tāda “ģeogrāfija” – mazi mežiņi un biezi apdzīvots; ne lūši, ne vilki te neuzturas. No Lēdurgas puses, kur mežu vairāk, reizēm ienāk un kādu līkumu izmet.”
Jānis Sproģis no Nītaures mednieku kluba stāsta: “Mūsu pusē vilki nav manīti. Arī sniegs šobrīd nav atbilstošs, svaigs, lai konstatētu pēdas. Šosezon nomedīti trīs lūši, bet mežā vēl ir, jo pietiek barības – gan stirnas, gan bebri. Mēra dēļ mežacūku maz. Tāda sajūta, ka dzīvnieki paši labprātīgi devušies prom no epidēmijas skartajiem rajoniem.”
Pēc Valsts meža dienesta datiem 2017.gada gada aprīlī Latvijā lūšu populācijā bija 1674, vilku aptuveni 1100 īpatņu. Jānis Ročāns, Ziemeļvidzemes virsmežniecības inženieris medību jautājumos, papildina: “Mednieki stāsta, ka vilku un lūšu mežos nav palicis mazāk. Ilgu laiku valstī atļautais nomedījamo vilku skaits bija 300. Šogad limits tika samazināts – 280. Norma ir izpildīta. Lūši gan nav nomedīti atļautajā daudzumā.”
Vienīgā vieta, kur lūšus var redzēt dabiskajā vidē, ir Līgatnes dabas takas. Zvērkope Velga Vītola stāsta: ”Šogad Līgatnes dabas takās iežogojuma ārpusē nav manītas meža lūšu pēdas. Agrāk gan nāca “brūtgāns”, kurš iezīmēja teritoriju – “spricēja” uz sētas “vēstules”. Ja ir labs sniegs, interesanti lasīt pēdas. Varēju atrast, kur svešais lūsis gulējis, vārtījies vai kašņājies. Šoziem Līgatnes lūši ir iekārtojuši “slidkalniņu”. Kaut ko tādu nekad agrāk nebiju redzējusi! Neliels posms ir noslidināts līdz ledum. Neesmu redzējusi, kā tas notiek, ko viņi tur dara, laikam būs jāuzliek nakts kamera.”
Komentāri