Bija jāpaiet 87 gadiem, lai atkal Piebalgā ierastos zinātnieku komanda un fiksētu, kādi ir šodienas piebaldzēni. Līdz šodienai nomērīti gandrīz 150 dažāda vecuma cilvēki.
“Mēs esam sanākuši vēsturiskā brīdī, zinātnei nozīmīgā dienā, kad, saliekot kopā ar dažādām metodēm iegūtus rezultātus, uzzināsim, kā piebaldzēni mainījušies, kāda ir viņu veselība,” sanākušos brīdi pirms mērīšanas sākuma uzrunāja Rīgas Stradiņa universitātes profesors Jānis Vētra un atgādināja, ka toreiz Piebalgas iedzīvotāju antropoloģiskajā izpētē iegūtie dati ir apkopoti un tos varēs salīdzināt ar tagad iegūtajiem.
Pirmā pētnieku priekšā stājas inesiete Spodra Līne, viņai šopavasar palika 90 gadi. “Par to, ka bērnībā bijusi tāda mērīšana un arī par mani ir dati, uzzināju tikai šopavasar,” pastāsta piebaldzēniete un piebilst, ka par veselību īpaši nesūdzas, daudz kas izslimots, izārstēts. Vasarā ir prieks iziet ārā un redzēt, kā viss zied. Mūžs nodzīvots Inešu pagasta “Dzērvēnos”, strādāts aptiekā, veikalā.
Kopā ar Spodru uz Piebaldzēnu mērīšanu atbrauksi arī kaimiņiene Iveta Grapa. “ Mans vecaistēvs un vecāmāte, tante ir mērīti. Esmu redzējusi rezultātus. Esmu tikpat gara kā viņas, vecaistēvs bija 175 cm, bet mani radu puiši ir dažus centimetrus garāki,” atklāj I.Grapa. Pētījuma asistenti palīdz Spodrai aizpildīt anketu, kurā jautājumi gan par vecākiem, gan par pašu, arī šķietami neparasti, piemēram: vai bail no augstuma, vai var lietot svaigu pienu, vai patīk plaša ainava. “Kā jau mērīšanā – tiek izmērīts asinsspiediens, plaušu tilpums. Tiek noteikts arī auguma, kāju, roku garums, sejas augstums, platums, vidukļa, gurnu, krūšu apkārtmērs, noteikta galvas forma, vērtēti muguras parametri, izmērītas abas pēdas, lai precīzi pateiktu, kāda lieluma apavi jāvalkā. Pētījuma dalībnieku nofotografē, nosver,” pastāsta viena no desmit studentiem, pētniece Santa Vītoliņa.
“CastPrint” pārstāvis Jānis Oliņš noskenē katru piebaldzēnu. “Šos datus pēc tam varēs analizēt pēc skenējuma, ja kas nepieciešams, izmērīt. Digitālā formātā tie saglabāsies, un nākamajos pētījumos varēs izmantot 3D modeļus,” pastāsta J.Oliņš.
Īpaši gandarīts, ka piebaldzēnu mērīšana sākusies, ka novadniekiem ir interese, ir Rauls Vēliņš. Piebaldzēns, kurš pētīja savu dzimtu un kura rokās nonāca Jēkaba Prīmaņa vadītās ekspedīcijas 1936. gada dati. R.Vēliņam arī radās ideja ne tikai šo zinātniski nozīmīgo pētījumu saglabāt un digitalizēt, bet arī atkārtot.
“Tiem, kuri piekritīs, ņemsim arī asins paraugus un tiks noteikta sekvence. Šodien domājam, ka tā nemainās, bet pēc simts gadiem, kad būs jaunas tehnoloģijas un atkal kāds pētīs, redzēs, kā tā mainījusies. Ja jau mēs fiziski maināmies, nevar būt, ka mūs skar tikai šīs izmaiņas. Atbildes uz jautājumiem atkarīgas no tā, cik dziļi mākam izpētīt,” par pētījumu pastāsta R.Vēliņš un ar gandarījumu atzīst, ka pēc simts gadiem cilvēkiem, kuri dzīvos Piebalgā, būs iespēja salīdzināt, kas noticis ar gēniem – vai tie ir mainījušies, evolucionējuši. “Un tas būs zinātniski pierādīts. Gēnu diagnostika ir svarīga, lai ne tikai izvēlētos pareizo ārstēšanu onkoloģijas pacientiem, tā var noderēt arī profilaktiski slimību novēršanai,” norāda R.Vēliņš.
Pētījuma koordinatore Piebalgā Ella Frīdvalde-Andersone pastāsta, ka pētījums rosinājis meklēt, atcerēties piederību Piebalgai. “Vairāki zvanījuši un jautājuši, ja mamma vai vecvecāki ir no Piebalgas, vai arī drīkst braukt mērīties. Tāpat jautāja, vai drīkst piedalīties, ja nav vairs nekādu saišu ar Piebalgu, bet senči 1936.gadā ir mērīti. Visiem atbilde ir viena – brauciet,” saka E.Frīdvalde-Andersone un piebilst, ka “Vecpiebalga atver durvis”, kas notiks nedēļas nogalē, arī kapu svētki uz Vecpiebalgu atvedīs daudzus. Un daudzi labprāt iesaistīsies pētījumā.
No 5. augusta līdz 11. augustam piebaldzēnu mērīšana būs Jaunpiebalgas kultūras namā.
Komentāri