Pie Ulda Kalniņa devos uz Cēsu rajona slimnīcu, kur viņš jau vairāk nekā 30 gadus uzmana medicīnisko aparatūru, kas palīdz ārstu darbā. Uldis Kalniņš savu darbnīcu iekārtojis nelielā ēkā pretī uzņemšanas nodaļai. Lai gan telpu sienas raud pēc remonta, te tomēr valda savdabīga gaisotne. Skrūves, vadi, dažādu aparātu detaļas pilda plauktus un galdus. Vienā telpas stūrī vareni ieaugušies kaktusi, bet pie sienām uz planšetēm vīd aizgājušo laiku vēsture, kas vākta ar savdabīgu smīnu, ko mākslinieki ielikuši karikatūrās un humoreskās, apspēlējot kādreizējos un tagadējos pasaules varenos – Hitlers apkampies ar Staļinu, bet Hruščovs draudzīgi pieglaudies pie vēl jauniņā kubieša Fidela Kastro krūts. Lasāmi arī veselīgi teksti no tautas mutes par valdību vājībām un attieksmi pret valsti…
Uldis atstāj nopietna cilvēka iespaidu un, kad viņš atzīst, ka krietni jau pārstrādājis pensijas gadus, raugoties šajā grūti nosakāma vecuma vīrietī, var tikai secināt, ka viņš dzīvē nav baudījis ne cigarešu dūmus, ne alkohola reibumu. Tēvs – Latvijas laika pagastvecis
Savu stāstu par dzīvi Uldis Kalniņš sāk ar atmiņām par tēvu, kurš viņam bijis liela autoritāte: „Dzimis esmu Rīgā, bet tēva mājas ir pie Salacgrīvas,” stāsta Uldis un iegrimst atmiņās par laiku, kad Latviju no pasaules aprites nogrieza Padomju savienība. „Tēvam 1941. gadā draudēja izsūtīšana, jo nevienam nav noslēpums, ka tos lauku cilvēkus, kuriem bija lielas mājas, sūtīja uz Sibīriju,” uzsver Uldis, atcerēdamies, ka tēvam bijuši vēl citi grēki padomju izpratnē: „Viņš ulmaņlai-kā bija vietējais funkcionārs Svētciema pagastā – pagastvecis un aizsargu priekšnieks, sabiedrisks darbinieks. Kad Latvijā ienāca padomju armija, mums ģimenē bija sarežģīta situācija, 1940. gadā nomira mana māte. Tēvs, dabūjis zināt, ka viņa vārds atrodas izsūtāmo sarakstos, naktī pazuda no izsūtītāju redzesloka. Atbrauca viņam pakaļ. Mājās biju es, mazais brālis, un tantīte – mūsu auklīte. Man toreiz bija gadi septiņi, bet brālītim pieci. Aizvedēji iebruka mājā un prasīja: „Kur saimnieks, kur saimniece?” Tantiņa atbildēja, ka saimniece mirusi, bet saimnieka nav mājās. „Kas vēl ir?” „Divi mazi bērni…” tantīte atbildēja. Izsūtītāji atmeta ar roku un aizgāja. Drīz vien pēc tam ienāca vācieši. To laiku pārcietām, bet, tuvojoties kara beigām, sapratām – ir jāpazūd. Tēvam bija doma braukt uz Ameriku. Viņš devās uz Liepāju kārtot izbraukšanu, bet tur sākās uzlidojums. Tēvu ievainoja, un tā mēs nekur netikām. Devāmies uz Cēsīm. Tur dzīvoja radi no mātes puses. Pēc kara visus vīriešus, kuri nebija vietējie, sūtīja uz Komi republiku strādāt šahtās. Tēvs tur pabija gadu vai divus. Pagāja laiks un komunisti saoda, kas viņš Latvijas laikā bijis, un viņu aizsūtīja otrreiz. Tur bija gājis smagi. Atgriezās gan, bet pēc trim gadiem sagrautās veselības dēļ nomira…,” ieturot pauzi, Uldis aizdomājas. Par skolu un ledus pagrabu
„Te Cēsīs sāku iet skolā. Vispirms 1. pamatskolā, tad vidusskolā. Pēc tam studēju Rīgas politehniskajā institūtā…” pāris teikumos uzskaita Uldis. Runājot par tehnikas izzināšanu, kas viņu saista visu mūžu, meistars pārliecinoši saka: „Visu tehniku, kas pastāv uz pasaules, apgūt nevar. Mūsdienās tā kļuvusi ļoti sarežģīta.”
Kā aizsākās interese par tehniku, Uldis Kalniņš, lasot manu jautājumu, kurš vēl nav uzdots, atbild: „Grūti pateikt, bet domāju, tas aizsākās bērnībā. Man bija tieksme izjaukt mehāniskās rotaļlietas un apskatīties, kas tur iekšā.” Uldis vēl piebilst, ka ar šo pētniecību nodarbojas visu dzīvi. Viņš smej, ka izjauktos mehānismus centies salikt atpakaļ, bet bieži vien tas nav izdevies. Par to, ka visu mūžu veltīs tehnikai, toreiz pat iedomāties nevarējis. „Man lielākais brīnums bija radioaparāts, kas skan. Kad gāju skolā, tur bija radioamatieru pulciņš, tad arī sāku tos jaukt un pētīt.” Uldis Kalniņš domā, ka interese par tehniku viņam mantota no tēva, jo pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados pie ģimenes mājas Salacgrīvas pusē jau stāvējis tēva konstruētais un izgatavotais vēja ģene-rators, bet piens ticis dzesēts ledus pagrabā. Uldis atceras, kā padomju vara mājās veikusi inventarizāciju un ledus pagraba pastāvēšanai no 1934. gadā noticējusi tikai tad, kad parādīti būves dokumenti. Centrāle, televīzija un medicīnas tehnika
Uldis Kalniņš darba gaitu sākuma gadu nosauc nedomājot – 1953., Cēsis, telefonu sakaru tehniskais mezgls. Toreiz bijušajā, bet šodien atkal esošajā tiesas namā būvējis automātisko telefonu centrāli. Kad tā pabeigta, azarts tehnikas pētnieku aizvilinājis uz televīzijas ateljē, jo pagājušā gadsimta sešdesmitajos pa īstam pie mums sākās televīzijas ēra, kad katrs šo runājošo attēlu kasti vēlējās novietot savā dzīvoklī.
„Interesēja viss jaunais. Politehniskais institūts man iedeva pamatiemaņas, bet mācīties nācies visu mūžu, gan kursos, gan pašmācības ceļā, jo tehnika attīstās tik strauji,” uzsver Uldis Kalniņš. Uz Cēsu slimnīcu nākt aprūpēt aparatūru viņam ieteicis kāds paziņa, kurš tur strādājis. „Slimnīcai vajadzēja medicīnas aparatūras tehniķi. Tad pašreizējā slimnīca vēl nebija uzbūvēta. Tās vietā bija pļavas, kur ganījās kazas,” slimnīcas tapšanas vietu raksturo tehniķis un atceras sajūtas, kas pārņēmušas, ieraugot vēl neizzinātus tehniskos aprīkojumus. „Medicīnas tehnika man bija kas jauns un citāds, kaut gan pamatā tāpat kā televizoriem bija tā pati elektronika. Kad sāku slimnīcā strādāt, braucu uz dažādiem kursiem, arī Maskavā. Pēc gadiem šurp sāka braukt ārzemju medicīniskās aparatūras ražotājfirmu pārstāvji, lasīja lekcijas, deva instrukcijas.” Rezerves daļu likumi jāapiet ar līkumu
„Lai kaut ko remontētu, nepieciešamas detaļas,” viņš pārliecinoši uzsver. „Mūsu laikos elektronika krietni mainījusies, kādreiz meklēju atsevišķus elementus vai lampu, bet tagad viss darbības process iemontēts internētās platēs – detaļu vesela gūzma. Ražotāji paredzējuši, ja kaut kas saplīst, jāmaina visa plate. Tomēr pastāv kāds bet…šīs plates ir ļoti dārgas. Tādēļ iespēju robežās mēģinu kaut ko izlabot, lai slimnīcai nebūtu jātērē nauda,” stāsta speciālists un iedziļinās mūsdienu tehnikas prioritātēs un sarežģītībā. „Tagad medicīnā ir televīzijas aparatūra. Ja operē vēderu, žultspūsli, ievada kameru cilvēkam iekšā, skatā uz ekrānu un griež…”
Uldim Kalniņam nākas uzpasēt visu slimnīcas aparatūru, bet viņš atzīst, ka par dārgajām un lielajām atbildību uzņemas ražotājfirmas. „Specifiskajai rentgena aparatūrai nekādas detaļas dabūt nevar. Ikvienam aparātam ir pievadi un vadi, kas laika gaitā bojājas, ja rodas problēma, tos var remontēt un atdzīvināt, kaut gan pēc instrukcijas paredzēts aizmest,” Uldis rāda kardiogrāfa zaļu vadu, kas ir sakausēts un atskrūvēt to nevar. Meistars zina teikt, ka tāds maksā 150 latu. Kāpēc vadi izgatavoti tā, lai tos nevarētu remontēt? „Ārzemēs visi ir bagāti un vadu var nopirkt, kad nepieciešams. Mēs esam nabadzīgi un nopirkt to varam tikai ar lielām problēmām. Firmas jau pašas paredz – nevis remontēt, bet pirkt jaunu, jo tām tas ir izdevīgi. Tas ir tāpat kā ar medikamentiem, jo dārgākas zāles, jo mazāk līdz veselībai,” Uldis smej un atzīst, ka pie labas gribas var saremontēt arī lietos vadus: „Pārgriež vidū pušu, kas, protams, ir nestandarta paņēmiens, jo pēc tam plaisa ar plastmasu jāaizlej ciet. Vads vairs nebūs tik smuks, bet strādāt spējīgs gan,” pārliecina meistars. Aparatūru uzstādītājs Vidzemē
Uldis stāsta, ka medicīnas aparatūras tehniķu aktīvā darba lauks sācis sarauties aparatūras ražotājfirmu dēļ, bet arī tagad slimnīca bez sava tehniķa iztikt nevar, jo plīst ne tikai aparatūra, bet arī citi ārstu darba piederumi. Uldis rāda brilles, kam nolūzusi kāja. Nākas labot tējkannas, gludekļus un iemest aci citā sadzīves tehnikā, ja kādā slimnīcas nodaļā tā sākusi cimperlēties. Tomēr sarunā ar meistaru var just, ka viņš nostalģiski atceras tos laikus, kad medicīnas speciālista darbs bija nepieciešams daudzām medicīnas iestādēm Vidzemē. „Kad uzcēla Cēsu slimnīcu, kopā ar kolēģiem uzstādījām visas tehniskās iekārtas, galvenokārt rentgenu. Arī Valmieras, Valkas, Gulbenes, Smiltenes, Limbažu un Alūksnes slimnīcā. Kad kaut ko jaunu medicīnas jomā uzcēla, bija jābūt klāt,” atceras tehniķis. „Vai rentgena uzstādīšana nav kaitējusi veselībai?” pajautāju. „Ja ievēro instrukciju, tad tie nemaz nav tik kaitīgi,” pašsaprotami atbild Uldis un, atceroties ražīgā darba gadus, stāsta: „Agrāk slimnīcu apkalpošanas sistēma bija centralizēta. Rīgā bija uzņēmums Medtehnika, kas aptvēra visu republiku. Tur vietējos apmācīja, koriģēja un rīkoja. Ja vajadzēja, no vienas vietas aizsūtīja uz otru. Ja kāds netika galā, brauca palīgā citi. Padomju laikos medicīnas rosība bija lielāka. Cik slimnīcu nebija Cēsu rajonā? Visās izmantoja medicīnisko aparatūru. Toreiz bija ko darīt! Gadījies, ka notiek operācija, bet aparatūrai vads atsaka, tad esmu skrējis ar vadiem tos mainīt un pielodēt. Tas gan nav bijis bieži, bet gadījies, ka notiek, piemēram, ogļskābās gāzes noplūde narkozes aparatūrai.
Rīgā varēja dabūt visas nepieciešamās medicīniskās aparatūras rezerves daļas, bet tagad katra firma tās tirgo tikai savam aparātam, to arī pati apkalpo un remontē.
Uldis atzīst, ka viņa atbildībā tagad ir vecā aparatūra, kas saglabājusies no padomju laika. Piemēram, slimnīcas sterilizācijas nodaļā, kas vēl turas uz aparatūras vecmāmiņām. „Arī smalkajiem garām neeju, ja izkrīt kāda skrūvīte, ne jau tādēļ tūlīt sauksi meistaru no firmas,” uzsver Uldis un atzīst, ka pastāv arī skrūvīšu problēma, kur to smalkajam aparātam ņemt? Tad jāpielāgo virpojot. „Ne vienmēr par visiem sīkumiem var žēloties firmai, jo tā liks skrūvīti pasūtīt, tas prasīs laiku, bet aparātam darba kārtībā jābūt ik brīdi. Katra tehnika ir atšķirīga, bet ja tā interesē, tad ar laiku tās specifiku var apgūt un saprast. Galvenais – jāzina, ko ar medicīnas tehniku nedrīkst darīt, lai neciestu cilvēki,” uzsver meistars.
Cilvēki mirst ceļā uz slimnīcu
Uldis Kalniņš nav no tiem tehniķiem, kuri, iegrimstot elektroniskajās shēmās un detaļās, aizmirst par dzīvo pasauli. Uldim sāp. Ļoti sāp pašreizējā medicīnisko pakalpojumu pieejamība valstī. „Medicīna ir tik dārga, ka retais par savu veselību var maksāt tik lielu naudu. Sevišķi laukos. Naudas trūkuma dēļ cilvēki vainu ielaiž līdz galējai robežai. Reizēm kaimiņš pamana, ka blakus dzīvojošais jau vairākas dienas nav izgājis no mājas. Izsauc ātro palīdzību, bet…cilvēks līdz slimnīcai neizdzīvo. Tādus gadījumus atceros vairākus,” stāsta Uldis un atzīst, ka tas ļoti satrauc, ka nauda mūsdienās ir svarīgāka par cilvēka veselību un dzīvību. „Eiropas Savienībā, atbildībā pret iedzīvotājiem, Latvija ir vienā no pēdējām vietām, bet valdība priecājas, ja ES uzņems Bulgāriju un Rumāniju, tad no pēdējās vietas varēsim pakāpties augstāk. Tas nozīmē, ja manā namā ienāk nabags, es jūtos bagāts!” Ulda satraukums ir pamatots, jo viņa dzīvesbiedre Monika Kalniņa ir Cēsu intensīvās terapijas nodaļas vadītāja, kura ar nāvi satiekas gandrīz diendienā.
Jautāts, kā iepazinies ar nākamo sievu, Uldis atbild kautrīgi, kā runājot par ģimenes svētumu: „Kad sāku strādāt Cēsu slimnīcā, Monika te vēl nestrādāja, bet mācījās Medicīnas institūtā. Viņu iepazinu caur radu un paziņu loku. ”Abiem ir meita Ieva, par kuru Uldis runā ar lepnumu, jo uzskata, ka viņa pārmantojusi tēva intereses, kā viņš pats saka: „Meita gājusi manās pēdās, aizrāvusies ar tehniku, bet jau citā kvalitātē. Ieva apguva skaitļotājas profesiju universitātē, bet tagad strādā Tele 2.” Pēc aiziešanas pensijā netiecas
Uldis Kalniņš uzskata, ka par došanos pensijā var sapņot tikai amerikāņi. Latvijā jāstrādā tik ilgi, cik spēj, lai nodrošinātu kaut cik cilvēka cienīgu iztikšanu. Viņš pieved mani pie pašveidotās vēsturiskās ekspozīcijas un liek izlasīt Ķenča cienīgu tēvreizi jeb lūgšanu valdošai partijai: „Mūsu tēvs Mākoņkalnā, svētīts lai top tavs vārds. Lai nāk tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā Saeimā, tā arī Ministru kabinetā. Mūsu dienišķo algu dod mums šodien un piedod mums mūsu parādus, kā mēs nepiedodam taviem parādniekiem. Un neieved mūs opozīcijā, bet atpestī mūs no Jaunā laika. Jo tev pieder vekselis, Kiki un gods. Mūžīgi. Āmen.”
Komentāri