Aktieru joki bija dabiski, un ik pa mirklim zāli pāršalca smieklu vilnis. Skatītājs izjūt visu, un atceres vakarā viņš saprata, ka inesiešiem teātris nav tikai brīvā laika piepildījums, tā ir dzīve, varbūt pat vairāk, tik ilgi godam pastāvēt neizdodas katram. Iespējams, tā sanācis tāpēc, ka tieši šeit ir iekustināts Piebalgas teātra šūpulis.
Vakaru vadīja paši aktieri, jautri dziedot un, protams, spēlējot teātri. Skatītājs tika izvests cauri visai Piebalgas teātra vēsturei ar fragmentiem no Jura Alunāna, Rūdolfa Blaumaņa, Monikas Zīles, Andreja Upīša lugām. Galvenais jubilejas vadītājs bija ilggadējais aktieris Mārtiņš Frīdvalds. Viņš ar savām apbrīnojami plašajām zināšanām par novada teātri, tā vēsturi spēja ieinteresēt ikvienu skatītāju, pat pašu jaunāko. Viņš pastāstīja par to, kā slātavieši uzveduši pirmo lugu, kurā sievietes lomu spēlējis vīrietis. Pēcāk aktieri nevarējuši tuvējos krogos rādīties, jo čangalieši izsmējuši, vai tad šie sievieti nevarot atrast. Nu slātavieši savam teātrim atrada trīs dāmas, taču ar to nebija līdzēts, radās citi grūtumi- pēc izrādes jaunās aktrīzes baznīcā nevarējušas rādīties, jo pārējās sievas viņas apspļaudījušas.
Piebaldzēnu teātrim klājies visādi, bijis pat laiks, kad tas pilnībā aizliegts. Kad atkal to atļāva, ļaudis lauzušies, lai tikai tiktu skatītāja rindās.
Skatītāju rindās bija arī dramaturgs Pauls Putniņš, arī viņa lugas Inešu teātris iestudējis. Rakstnieks sacīja, ka tāds teātris ir vajadzīgs sabiedrībai: “Latvietim nav īsti saprotama karnevālu māksla, taču skaists teātris, ne elitārs, bet tieši tāds, kā šis- vienkāršs un daudzbalsīgs- latviešu sabiedrībai ir vajadzīgs.”
Komentāri