
Ar sava pulka karogu. Karavīrs Mihailo Forostovskis no Ukrainas paņēmis līdzi sava pulka karogu, labprāt ar to bildējas dažādās Latvijas vietās. Arī fotografējoties avīzei ar Līgatnes rehabilitācijas centra medicīnas māsu Inesi Šurkusu, viņš paņēmis pulka karogu. FOTO: Iveta Rozentāle
Sākoties jau ceturtajam pilna mēroga kara gadam Ukrainā, Latvijā un Cēsu novadā turpina palīdzēt gan Ukrainā dzīvojošajiem un karojošajiem, gan kara bēgļiem, kuri patvērumu raduši pie mums. No pērnā novembra beigām Līgatnes rehabilitācijas centrā uzņem ievainotos karavīrus no Ukrainas. Vienlaikus var tikt uzņemti līdz desmit šādiem pacientiem. Pirmie pieci tika uzņemti novembra beigās, pa šo laiku rehabilitāciju saņēmuši 13 karavīri, no tiem seši atgriezušies Ukrainā. Bet vairāki ievainotie Līgatnē veseļojas kopš decembra. Vēl viens karavīrs uzņemts aizvadītajā nedēļā. Jaunākā vecums ir 22 gadi, vecākajam pāri 50.

Centra galvenā medicīnas māsa Līga Slaidiņa pastāsta, ka nereti smago ievainojumu dēļ atlabšana var ieilgt: “Visas traumas ir sprādzienu izraisītas. Diemžēl lielākā daļa pēc gūtajiem ievainojumiem var pārvietoties tikai ratiņkrēslā. Bet neatkarīgi no traumas visi ir pozitīvi, sirsnīgi, turklāt maksimāli daudz cenšas izdarīt paši, jo viņiem ir svarīgi spēt būt neatkarīgiem.” Medicīnas māsa Inese Šurkusa, kura ar karavīriem strādā ikdienā, teic: “Viņi mums ir uzticējuši savus dzīvesstāstus, piedzīvoto, ir brīži, kad nevar neraudāt. Notiekošais nav prātam aptverams.”
“Druva” satiek Mihailo Forostovski. Viņš dzīvo Ukrainas vidienē, Čerkasu apgabalā. Rehabilitācijas centrā ukraiņu karavīrs drīz būs pavadījis divus mēnešus. Mihailo pastāsta, ka atlabšana norit labi, uzsver, ka saņem ļoti profesionālu ārstēšanu ar individuālu pieeju katram pacientam, un augsti novērtē personāla sirsnīgo, iejūtīgo attieksmi. Viņš Ukrainā kā brīvprātīgais dienēja brīvprātīgo bataljonā “Kijiva 2” jau 2015. gadā, bet šobrīd ir karavīrs triecienpulkā “Safari”. Šo gadu laikā ievainots bijis trīs reizes, un šī ir vissmagākā, blakus karavīriem eksplodēja divi artilērijas lādiņi. Mihailo savainoja rokā, kājā, mugurā, ir šķemba pavisam netālu no sirds. “Atbraucu daudz sliktākā stāvoklī, nekā esmu šobrīd. Tāpēc ceru, ka mēneša laikā varēšu atgriezties Ukrainā, lai turpinātu aizstāvēt savu zemi,” ar pārliecību teic karavīrs un piebilst: “Kad atgriezīšos, man svarīgi turpināt dot savu artavu, lai aizsargātu savu valsti. Darīšu tik, cik pēc šī ievainojuma ļaus veselība.”
Mihailo Forostovskis uzskata, ka katra vīrieša pienākums ir aizstāvēt savu zemi, sievietes, bērnus: “Tā ir mana valsts, mans pienākumus, esmu devis solījumu savai tautai un valstij. Ja mēs zaudēsim, tad nebūs tādas valsts uz kartes un nebūs mūsu. Bet mēs nepadosimies, ukraiņi ir brīvību mīloša tauta, cīnīsimies līdz pēdējam.”
Vajadzība ārstēt smagos ievainojumus Mihailo Forostovskim bijis arī pirmais brauciens ārpus dzimtās valsts. Vīrietis atzīst, ka ļoti patīk Latvijas daba, netālu no rehabilitācijas centra ir Gauja, mežs, klintis, kurp karavīrs labprāt dodas pastaigās, paņem ūdeni avotā. “Te ir svaigs gaiss, neskarta daba, man te ir ļoti interesanti,” teic ukrainis. Viņš arī novērtē Latvijas iedzīvotāju attieksmi un atzīst, ka latvieši ir vienkārši, nesamāksloti un labsirdīgi, kā arī atsaucīgi palīdzēt ukraiņiem: “Esmu tik pateicīgs, ka uzņemat ievainotos karavīrus, kā arī mūsu sievietes un bērnus, liels jums paldies par to! Un tas, ka blakus Latvijas un Eiropas Savienības karogam plīvo arī Ukrainas karogs, mums nozīmē tik daudz! Labprāt runājos ar vietējiem iedzīvotājiem, latvieši vēlas uzzināt, kāda situācija ir pie mums, jo arī jūs esat kaimiņos šim nenormālajam. Krievijas pārņemtajās teritorijās Ukrainā viss ir iznīcināts. Nesen bija uzbrukums arī Černobiļas atomelektrostacijai, būtībā tas ir terorisms ar neparedzamām sekām. Lai gan pirms tam daudz par Latviju nezināju, tagad labprāt ieklausos, ko jūs stāstāt, meklēju papildu informāciju gan par vēsturi, gan politisko situāciju. Man par šo vietu paliks ļoti labas atmiņas. Lai Dievs dod, ka karš beigsies un es varēšu uz Latviju vienkārši atbraukt atpūsties. Šī noteikti būs pirmā valsts, uz kuru braukšu, jo te iepazīti cilvēki, par Latviju daudz ko tagad zinu. Latviešiem un ukraiņiem ir daudz kopīga. Biju pārsteigts, ka te gatavo boršču, kas ir mūsu nacionālais ēdiens, un tas te gandrīz tāds kā mūsējais.” Mihailo vērtē, ka notikumi mūs visus ietekmējuši un mūsu tautas satuvinājuši: “Kāds te atbraucot iegūst paziņas, kāds apprecas, kāds paliek pavisam.”
Ukrainis arī mācās kādus vārdus pateikt latviski, lai varētu uzdot elementārus jautājumus un atbildēt. Viņš gan ar smaidu atzīst, ka latviešu valoda ir sarežģīta, bet jau to apguvis tik daudz, ka, dzirdot latviešu valodu, saprot, par ko ir runa: “Medicīnas personāls, kas mani ārstē, ir apguvis ukraiņu vārdus, un man tas ir ļoti patīkami. Zināt valodu ir brīnišķīgs veids, lai saprastos.” Arī atvadās viņš vienmēr latviski. Kad atvadāmies mēs, viņš latviski novēl jauku dienu.
Komentāri