Mežs nenoliedzami ir viena no Latvijas vērtīgākajām dabas bagātībām. To pareizi apsaimniekojot, ieguvumu gūst ne tikai valsts ekonomika un tautsaimniecība, bet sabiedrība kopumā. Kaut gan dažkārt meža vērtība tiek aplūkota tikai kā ieņēmumi no kokmateriāliem, mežs ir daudz lielāks resurss. Lai ieguldītu investīcijas nākotnei, arvien vairāk zemes īpašnieku izvēlas iesaistīties oglekļa kredītu tirgū un aizsargāt mežu bioloģisko daudzveidību, saglabājot veselīgu vidi kā mantojumu nākamajām paaudzēm. Šādu ceļu – ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu – izvēlējies arī vecpiebaldzēns Toms Jansons. Viņš labprāt dalās pieredzē.
Katram savu meža gabaliņu
“Kad kopā ar ģimeni pirms trim gadiem izlēmām iegādāties māju un zemi Vecpiebalgā, zinājām, ka nevēlamies sēdēt, rokas klēpī salikuši. Meklējām veidus, kā lietderīgi apsaimniekot jauniegūto platību. Sākotnēji domājām par aitu vai govju audzēšanu, taču zemes gabals izrādījās par mazu, lai saimniekotu,” stāsta vecpiebaldzēns. Tad viņš tīmeklī nejauši ieraudzīja informāciju par oglekļa kredītiem. Pēc dziļākas izpētes piedāvājums ieinteresēja tiktāl, ka izlēma pieteikties konsultācijai. Eksperts vispirms tiešsaistē veica īpašuma analīzi, tad ieradās arī klātienē un novērtēja, ka esošā platība – aptuveni trīs hektāri zemes – ir atbilstoša apmežošanai.
“Viens no priekšnoteikumiem, kāpēc izlēmu par labu šādai investīcijai, bija tieši vienkāršais un cilvēcīgais process. Kā es smejos, pēc viesošanās pie manis “Arbonics” mežsaimniecības eksperts Jānis Ruks nu ir kļuvis par bezmaksas konsultantu mūža garumā, daloties savās zināšanās, kā pareizi rūpēties par mežu. Turklāt ir patīkami apzināties, ka es vienmēr palikšu pats savas zemes īpašnieks, jo sadarbībā īpašumtiesības nav jāatdod,” pastāsta T.Jansons.
Viņš atzīst, ka ir sākusies gluži jauna dzīve. Teju katrās brīvdienās viņš dodas uz laukiem un pamazām paša spēkiem mācās kopt mežu. “Tieši pirmie pieci gadi ir vissvarīgākie. Jārūpējas, lai platība neaizaug, lai koki neieaug zālē. Šādās reizēs ataust atmiņā mammas sacītais, ka mājās darbs nav darbs, tā ir atpūta. Tā to arī uztveru – pavadīto laiku, strādājot mežā, izbaudu no sirds,” stāsta vecpiebaldzēns un atklāj, ka plāno, ka šis īpašums nebūs vienīgais, jo viņš vēlas apmežot 15 – 20 hektārus. “Uzskatu, ka katrai ģimenei vajadzētu savu meža gabaliņu, kurā pavadīt brīvo laiku, atvasēm ieaudzinot atbildību par dabu un iemācot, ka ilgtermiņa darbs un rūpes nes augļus,” uzsver T.Jansons.
Interese ir, bet bailes ņem virsroku
Daloties pieredzē par iesaistīšanos oglekļa kredītu tirgū, T.Jansons atzīst, ka tuvinieku un paziņu lokā viedoklis dalās – kaut gan interese ir, lielākas tomēr ir bailes tikt apkrāptiem un zaudēt ieguldīto naudu. “Diemžēl šāda nostāja saistīta ar sabiedrībā iesakņojušos viedokli, ka visa meža nozare apvīta negācijām un krāpniecības skandāliem. Arī valstī viedokļi par mežsaimniecības attīstību ir dažādi: daļa uzskata, ka mežs nemitīgi jākopj un jāattīra no kokiem, kas savu laiku jau aizvadījuši, citi – ka mežs nav jākopj, bet tikai jāaudzē, jo mums trūkst neskartu mežu. Uzskatu, ka meža nozare, neraugoties uz izaicinājumiem un nesakārtotiem jautājumiem, ir stabila un pastāvīga, to nepieciešams attīstīt, jo tā ir Latvijas nākotne,” viedokli pauž meža apsaimniekotājs un atgādina, ka ieguldījums zemes apmežošanā ir viens no zemākajiem investīciju riskiem. “Ikvienam, kam pieder lielāki vai mazāki neapsaimniekoti zemes gabali, ir iespēja tos izmantot lietderīgi. Esmu no tiem, kas audzē savu mežu un rāda piemēru citiem, ka var arī šādi – gūt peļņu, vienlaikus saglabājot dabas bagātību,” saka Toms Jansons.
Komentāri