Iedzīvotājs starp vēja un saules parku

Vēja parks un saules parks – ko no tā iegūst konkrētās vietas iedzīvotāji un cik tālu esam tikuši ar integrāciju Eiropas elektrotīklā, uz šiem jautājumiem atbild klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis.

“Druva” ar ministru tikās divas reizes: septembra nogalē, kad K.Melnis viesojās Cēsīs, un oktobra sākumā, kad ministrs uz jautājumiem atbildēja Saeimas priekšsēdētājas Daigas Mieriņas rīkotajā sarunā ar reģionālo mediju žurnālistiem. Publikācijā apkopoti abās sarunās aktualizētie jautājumi.

-Vēja parku iecere nereti raisa iedzīvotāju protestus. Kā risinās šī problēma?

-Kā apvienot iesaistīto pušu – vēja parku attīstītāju, pašvaldību un vietējo kopienu – intereses, diskutēts ilgi. Atbalsta sistēma ir maksimāli vienkārša –gadā par katru uzstādītās vēja turbīnas megavatu vietējā kopiena no projekta attīstītāja saņem 2,5 tūkstošus eiro. Tas atbilst pasaules un Eiropas praksei. Un tā ir vienkārša atbilde iedzīvotāju jautājumam – kāds man no tā labums, ka turbīna atrodas manā pašvaldībā, manas ēkas tuvumā.

Sākot sarunas par vēja parku izveidi kādā vietā, iedzīvotāju pretestība ir ļoti liela, bet saprotams, ka vēja parki nebūs visur, kur tos plāno. Plāni ir grandiozi, par 10 tūkstošiem megavatu, bet realitātē rēķināmies, ka kopējā uzbūvētā jauda būs 2,5 līdz trīs tūkstoši megavatu.

Jāņem vērā, ka vēju parku ierīkošanai ir dažādi ierobežojumi. Piemēram, tas nav atļauts dabas parkos, no apdzīvotajām vietām attālumam jābūt vismaz 800 metriem. Vēl jāņem vērā infrastruktūra, vai pieejamas augstsprieguma līnijas, lai pieslēgtos tīklā. Savus nosacījumus rada vietas pieejamība, jo turbīna ir jāaizved. Tās spārna lielums ir 83 metri, tas ir viens gabals, transportēt ir sarežģīti. Tas mani dara bažīgu. Maksājums zināmā mērā ir atbalsts, pienesums pašvaldībām un iedzīvotajiem mazapdzīvotās vietās. Vai tā izdosies?

-Kā sadalās maksājums paš­valdībai un iedzīvotajiem?

-Pusi summas saņem iedzīvotāji, kas dzīvo divu kilometru rādiusā ap vēja parku. Un, protams, iedzīvotājam šajā teritorijā jābūt deklarētai dzīvesvietai. Gadā minimālais atbalsts iedzīvotājam paredzēts vienas mēnešalgas apmērā, maksimālais – trīs mēneš­algas. To neapliks ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Bet ir kāda būtiska nianse. Jāskatās, lai brīdī, kad vēja parka projekts saņem būvatļauju, kāds savā zemē neuzceļ šķūnīti, tur deklarējas, bet re­āli dzīvo citur.

-Attīstās arī saules parki. Vai arī to kontekstā domā par atbalstu apkaimei?

-Saules un vēja parki atšķiras, vēja parka turbīna gadā darbojas apmēram 44% dienu, saules parks ap 14% dienu. Saules parku ierīkošanā nesaskatām problēmu, tie attīstās diezgan labi.

-Saules parku ierīkošanai neparedz sabiedrisko apspriešanu. Vai tomēr nevajadzētu normatīvajos aktos mehānismu, kas paredzētu arī iedzīvotāju viedokli? Piemēram, Vai­ves pagastā saules parks gandrīz aptver kādu viensētu.

-Attīstītāji, kas darbojas ilgtermiņā, runā ar iedzīvotajiem. Arī Saules enerģijas asociācijā ir iekšējas sarunas, kā sadarboties ar sabiedrību. Ir dažādi risinājumi, kā vietās, kur paneļi tuvāk dzīvojamām mājām, norobežot skatu, piemēram, gar robežu stādot tūjas.

Mēs mēģinām visu atrisināt birokrātiski, bet jāskatās, cik lielas ir problēmas. Ja ir runa par diviem trim incidentiem, vai tāpēc likumā jāparedz vēl kādas biro­krātiskas prasības? Jaunākā sau­les parka atvēršanā runājām ar iedzīvotājiem, tur atstāts mežu pudurītis, jo blakus privātmāja. Ilg­termiņa attīstītājiem svarīgi, lai ar vietējiem cilvēkiem būtu labas attiecības, gadus 20 kopā būs jādzīvo.

Gadās kāds “ātrais” attīstītājs, kas pasliktina fonu, viņu dēļ tad arī saules parku veidošana dabū pretestību. Bet ir jau arī sūdzības par kaimiņu, kurš esot sabojājis ainavu, jo uz savas mājas jumta uzlicis saules paneļus.

-Kur liks saules paneļus, litija baterijas, kad tie nokalpos? Ekspluatācijas laiks ir gadi 20.

-Paies vēl desmit gadi, kad pirmie saules parki sāks novecot. Protams, ir jārēķinās ar dažādām situācijām. Vācijā saules paneļus sāk nomainīt, latvieši apķērīgi, pērk vecos, kas vēl dažus gadus var strādāt un kurus var dabūt par neko. Nevar izkontrolēt, cik katrs privātais ieved un kur liek. Tā ir problēma.

Skatoties uz saules parkiem nākotnē, pašreizējais piedāvājums ir izlietotos paneļus uzkrāt. Kad būs pietiekams apjoms, noteikti būs pārstrāde. Sabiedrībā ir bažas arī par vēja turbīnām, kas ar tām notiek, kad noveco. Viss ir vienkārši. Stabi ir ļoti pieprasīti, tos nopirks, vēja spārnus Eiropas valstīs sāks pārstrādāt. Gadus piecus tos raka zeme, nevis lai izmestu, bet lai noglabātu, jo, lai sāktu pārstrādi, vajag nopietnu apjomu. Tagad sāk rakt ārā.

-Saistībā ar ģeopolitisko situ­āciju jautājums, kad Latvija būs pilnībā atslēgusies no energosistēmas ar Krieviju.

-Esam finiša taisnē, nākamgad februāra sākumā pārslēgsimies pilnībā. Jāsaprot, ka tajā ieguldīts daudz. Pie integrācijas Eiropas elektroenerģijas tīklā strādāts jau no 2007.gadā, veiktas milzīgas investīcijas. Izdarīts liels, smags darbs, kas turpinās, lai šajā jomā būt maksimāli droši, stabili. Tas primāri ir valsts drošības jautājums.

-Saeima oktobrī lēma par Latvijas iestāšanos Starptautis­kajā enerģētikas aģentūrā. Tā bija Klimata un enerģētikas ministrijas iniciatīva. Cik izmaksā dalība tajā?

-Dalības maksa Starptautiskajā Enerģētikas aģentūrā ir 51 557 eiro gadā.

Ir svarīgi būt pie viena galda ar dažādu valstu pārstāvjiem, ekspertiem, sekot globālajiem procesiem, sajust attīstības virzienus. Aģentūra piesaista spēcīgus ekspertus, kas sniedz prognozes un datus visos enerģētikas sektoros, rekomendācijas. Kaimiņi, Igau­nija un Lietuva, jau ir dalībvalstis.