Slēpošanas – biatlona kompleksā Priekuļi šīs nedēļas nogalē notiek Latvijas čempionāta pirmais posms slēpošanā. To organizē Cēsu Olimpiskais centrs un slēpošanas- biatlona klubs „Cēsis”. Organizatoru pulciņā iesaistīts arī Mārtiņš Niklass, kurš ar distanču slēpošanu un rollerslēpošanu ir uz „tu”. Tāpēc aicināju viņu uz sarunu par sacensību rīkošanu, slēpošanas vietu Latvijā un mūsu sportistu iespējām sevi pieteikt pasaulē.
– Kas ir tas dzinulis, kas liek rīkot sacensības slēpošanā, rollerslēpošanā un tagad janvāra beigās arī pieteikt jaunu tautas slēpojumu?
– Jāsāk ar to, ka slēpošana un biatlons Latvijā ir izmirstošie dinozauri, to ietekmē gan globālā sasilšana, gan citi faktori, tostarp cilvēciskais. Man gribas kaut ko darīt, vismaz lokālā mērogā, lai slēpošana neizzustu no mūsu ikdienas.
Runājot par tautas slēpojumu, esmu piedalījies dažādos masu slēpojumos Latvijā, un tie man nav sagādājuši nekādu baudu, esmu tur nonīcis, sabojājis slēpes, garastāvokli. Tāpēc bija doma pamēģināt to noorganizēt ja ne gluži labāk, tad vismaz citādāk.
Formāli joprojām esmu arī FIS (Starptautiskā slēpošanas federācija) rollerslēpošanas komisijas loceklis un licencēts FIS distanču slēpošanas sacensību tehniskais delegāts, kas uzliek sabiedriskus pienākumus uzturēt savu kvalifikāciju. Tāpat kā treneriem, arī man savas zināšanas jāpilnveido, citādi nav neko vērts viss iepriekš darītais, lai to sasniegtu.
– Latvijas slēpošanas savienības mājas lapā teikts, ka tās mērķis ir attīstīt slēpošanas sportu. Vai tai nebija jārīko, jāpopularizē?
– Pirms diviem gadiem, apvienojoties distanču slēpošanai, kalnu slēpošanai un snovbordam, izveidojās slēpošanas savienība. Taču man šķiet, ka vairāk tomēr tiek lobēta kalnu slēpošana. Saprotu, ka visu nosaka finansējuma apmērs, ja naudas maz, to labāk investēt vienā, šaurākā jomā, nedomājot par citiem.
Latvijas slēpošanas savienība definējusi, ka tās uzdevums ir noorganizēt Latvijas čempionātu katrā sporta veidā un gādāt par Latvijas sportistu dalību lielajos sporta forumos – pasaules čempionātā un Olimpiskajās spēlēs. Diemžēl mehānisms, kā tas notiek, gan naudas trūkuma, gan citu iemeslu dēļ ir diezgan izkropļots. Pēdējo gadu laikā pats esmu izjutis, ka iniciatīva, kas nāk no sabiedrības, tiek noslāpēta. Šiem aktīvistiem tiek uzlikti papildu pienākumi, atbildība, prasības, līdz sāc domāt – kāpēc man to vispār vajag? Vajadzētu būt tā, ka savienība nāk un saka – dari, mēs palīdzēsim, bet ir gluži pretēji. Kaut vai gluži kuriozā situācija 2004. gadā, kad Cēsīs organizējām pasaules kausa posmu rollerslēpošanā. Man nedēļu vajadzēja pierunāt bijušo slēpošanas savienības prezidentu parakstīt pieteikumu sacensību rīkošanai, lai gan patiesībā viņam vajadzēja nākt ar šādu iniciatīvu. Viņam bija šaubas, vai tas vajadzīgs, vai ko tādu var noorganizēt. Saprotu arī viņu, nezinot reālo situāciju, viņam bija bažas, ka pēc tam nāksies atbildēt, ja kaut kas nebūs kā nākas.
Savienība pati sacensības tehniski neorganizē, labākajā gadījumā nodrošina medaļas, diplomus, apmaksā tiesnešu darbu. Ir vietējie organizatori, šajā gadījumā Cēsu Olimpiskais centrs un slēpošanas- biatlona klubs „Cēsis”, bet jābūt kaut kādam segumam. Var atrasties viens vai divi fanātiķi, bet, lai sacensības būtu labā līmenī, nepieciešams lielāks personāls, un nevar prasīt, lai viņi ziedotu divas brīvdienas cēlas idejas vārdā.
– Vai Latvija var sagatavot augsta līmeņa slēpotājus? Mēs ar skaudību skatāmies uz igauņu slēpotājiem, kuri kāpj uz goda pjedestāla arī pasaules čempionātos un Olimpiskajās spēlēs.
– Manuprāt, mūsu izredzes nav pārāk labas, jo slēpošanas iespējas ierobežotas. Uz dabīgā sniega var slēpot tikai daļā Latvijas, pie tam maksimums trīs mēnešus pie labvēlīgiem laika apstākļiem. Distanču slēpošana savā veidā ir diezgan monotons un smags sporta veids. Ja to nepasniedz un netrenē interesantā veidā, slēpošanu izvēlas samērā neliela sabiedrības daļa.
Pat ja mums būtu daudz sportistu, mēs nespētu konkurēt ar lielvalstīm. Tur atlase ir krietni plašāka, labāka materiāli tehniskā bāze, metodika, treniņu apstākļi, medicīna, zinātne, mārketings.
Arī mums ir sportisti, kuri trenējas, trenējas, sasniedz noteiktu līmeni, un tad ir jāizšķiras – veltīt visu sportam vai tomēr izvēlēties mācības, darbu. Skaidrs, ka pasaules pirmais trīsdesmitnieks ir neaizsniedzams pat mūsu labākajiem slēpotājiem, kuri valsts mačos visus vinnē ar krietnu atrāvienu.
Varbūt nevajag lolot izredzes, ka varam kaut ko dižu sasniegt pasaules līmenī, bet vispirms sakārtot savu saimniecību. Latvijā vērojamas dažādas nepareizas tendences, jauniešus bieži vien trenē pa vienam, nevis veido veselīgu konkurenci. Mums vairāk jūtama vēlme būt katram par sevi, tas izpaužas arī Eiropas vai pasaules sacensībās, kur latvieši aizbrauc kā komanda, bet kopības sajūtas nav.
Igauņiem arī vairs tik labi neiet, viņi šobrīd nav vadošajās vietās pasaulē. Pat pie tā, ka viņiem attīstīta klubu sistēma, ir laba līmeņa bāzes, tradīcijas, valsts atbalsts. Manuprāt, katrs igaunis uzskata par goda lietu nodarboties ar distanču slēpošanu. Latvijā tā nav tik lielā cieņā.
– Tas nozīmē, ka 2010.gada Olimpiskās spēles Kanādā paies bez mūsu slēpotājiem?
– Nē, tā nedomāju. Manuprāt, gadu pirms Olimpiādes cilvēki pamodīsies. Iespējams, ka kandidātu vidū būs tie paši, kuri kvalificējās Turīnai. Viss atkarīgs, kādus atlases nosacījumus izstrādās slēpošanas savienība. Vai ļaus pēdējā brīdī kādam no biatlonistiem kvalificēties slēpošanā? Lai gan pierādījies, ka tas nav labi, jo pēc tam sākas publiska netīrās veļas mazgāšana. Mums ir sportisti, kuri var izpildīt FIS atlases noteikumus. Olimpiāde ir demokrātiskāks sporta forums nekā pasaules čempionāts, kur kvalificēšanās prasības kļūst arvien stingrākas. Arī televīzija tur uzspiež savas prasības, tai nevajag tos, kuri nespēj cīnīties par augstām vietām, tai nepieciešama cīņa par katru milimetru, katru sekundi. Tāpēc cilvēkiem gribas aizbraukt uz Olimpiskajām spēlēm, tie tomēr ir svētki, tās ir īpašas emocijas.
– Bet ar vēlmi kaut ko sasniegt ir par maz. Tā var līdz zināmam līmenim, bet, lai tiktu tālāk, nepieciešams finansējums, slēpju sagatavošanas speciālisti.
– Kā speciālisti radīsies, ja viņiem nav sacensību pieredzes. Slēpošanā bieži sportistiem slēpes gatavo paši treneri vai sportisti. Mācās jau strādājot, ja neesi ikdienas starptautiskā apritē, ir grūti kaut ko iemācīties. Teoriju jau var lasīt un lasīt, bet, ja to nevar pielietot praksē, kāds labums.
Man liekas, ka slēpju smērēšanā nav tik nozīmīga zinātniska pamata, kā tas vērojams pasaulē. Lielvalstu komandas tur iegulda milzīgu darbu. Katram startam tiek sagatavoti daudzi slēpju pāri, ko stundām testē, mēģinot dažādu smēru kombinācijas. Beigās izrādās, ka viens slēpju pāris katrā solī aizslīd tālāk par vienu centimetru, bet uz 15 kilometriem tas veido kādas trīs sekundes, taču varbūt tieši tās arī izrādās izšķirošās cīņā par medaļām.
Manuprāt, tas ir pretdabiski, jo šīs daudzās tehniskās nianses nomāc slēpošanas prieku. Slēpošana zaudē savu dabiskumu.
– Panākumi droši vien atkarīgi arī no treneriem sporta skolās, jo tieši tur jau iespējams izaugt jaunajiem talantiem.
– Cik sporta skolās Latvijā ir licencētas slēpošanas programmas? Cēsīs, Madonā, Aizkrauklē, Krāslavā, Gulbenē – piecās. Vēl trijās – Daugavpilī, Alūksnē un Talsos – ir biatlons, un viss. Kopumā šajās nodaļās darbojas apmēram 400 audzēkņu, un trenerim jābūt brīnumdarim, lai deviņus, desmit mēnešus gadā jauniešus noturētu pie sausā treniņa cerībā, ka divus, trīs mēnešus būs sniegs. Un, ja šajā sniega laikā sportistam uznāk slimība, sacensības iet secen un gada treniņš vējā. Tajā pat laikā citi bērni trenējas siltās zālēs, nodarbojoties emocionāli patīkamāk. Viņiem ir intensīvs sacensību grafiks, kas ne vienmēr ir pozitīvi, bet bērniem sacensības ir motivācija kaut ko darīt.
Zviedrijā noteikts, ka līdz desmit gadiem slēpošanas sacensībās nevar bērnus ierindot pa vietām. Jā, katra rezultāts tiek fiksēts, bet vietas netiek dalītas. Tur slēpošanas sacensības rīko netradicionāli – nelielās teritorijās, pa mākslīgi radītām trasēm ar šķēršļiem, mūzikas pavadījumā, lai bērniem būtu tik nepieciešamās emocijas. Mums tā ļoti pietrūkst, mums galvenais ir rezultāts. Tā nav tikai slēpošanā, bet arī daudzos citos sporta veidos.
– Apmeklējot Latvijā sacensības rollerslēpošanā, slēpošanā un pat biatlonā, redzams, ka skatītāju tikpat kā nav.
– Lai tos piesaistītu, mums vajag savas augsta līmeņa zvaigznes. Kad Nagano Olimpiskajās spēlēs mūsu biatlonisti uzrādīja labus rezultātus, Latvijas čempionātā, kur viņi startēja, sanāca ļoti daudz skatītāju.
Tiesa, arī federācijas līdz šim nav pārāk intensīvi strādājušas publicitātei, kam tomēr ir izšķiroša nozīme. Piedāvājumu, kur brīvdienā doties, ir ļoti daudz, ja gribam skatītājus dabūt uz mačiem, reklāmai jābūt pamatīgai, solot arī dažādus citus labumus, ne tikai sacensības. Bet pašlaik neatmaksājas ieguldīt tādus līdzekļus reklāmā.
Igaunijā Pasaules kausa posmā sanāk 15 – 20 tūkstoši skatītāju, kad igauņu sportists slēpo cauri stadionam, troksnis
tribīnēs
ir
neaprakstāms. Bet citur pasaulē uz sacensībām tik daudz neatnāk. Protams, televīzijā tās tukšās tribīnes nerāda, tur rāda tos, kuri atnākuši.
Igauņiem ir cita mentalitāte, viņiem šie sporta veidi, kas notiek ārā, ir tuvi, tāpēc gan nodarbojas, gan iet skatīties. Viņi pratuši to padarīt pievilcīgu, visas sacensības ir teicami organizētas. Pats piedalījos Tartu slēpošanas maratonā, un bija bauda no malas vērot, kā organizatoriski viss tiek darīts. Mums kaut kā tas nesanāk, mēs palaižam garām dažas nianses, bet kopējais iespaids veidojas no ikviena sīkuma. Igaunijā ir cilvēki, kuri to dara profesionāli. Arī valsts attieksme ir pavisam cita, televīzijas kanāls slēpošanas sacensības rāda tiešraidē, mums slēpošana tiešraidē nav bijusi un droši vien arī nebūs.
– Izklausās, ka nākotne Latvijas slēpošanai iezīmējas pelēkā krāsā.
– Precīzāk būtu – tā nav rožaina.
Komentāri