Daudzi dzirdējuši par Vienkoču parku Līgatnē, noteikti daudzi tur arī bijuši. Teju katrs Cēsu novada iedzīvotājs par šo vietu zina, tomēr ne visi zinām, kas tur saimnieko. Šoreiz aprunājos ar Vienkoču parka saimnieci, triju bērnu mammu Agnesi Vidzicki.
“Mītam Līgatnē, Vienkoču parkā. Pieskatām savu teritoriju,” smaidot teic Agnese. “Visi trīs mūsu ģimenes bērni ir puikas. Vecākajam ir trīspadsmit, mazākajam – pieci, vidējais mācās pirmajā klasē tepat Augšlīgatnes Jaunajā sākumskolā. Vecākais dēls arī mācās Līgatnē – Jauno Līderu vidusskolā.”
Agnese un Rihards Vidzicki abi pēc profesijas ir amatnieki, savulaik mācījušies Rīgas Amatniecības vidusskolā. “Vīrs ir kokamatniecības speciālists, pamats šai vietai, Vienkoču parkam, ir viņa profesionālās darbības auglis. Vīram patīk strādāt ar vienkoču traukiem, abrām, kas, starp citu, pēdējā laikā kļuvušas sevišķi pieprasītas. Iespējams, “Covid-19” pandēmijas dēļ cilvēkiem iepaticies cept maizīti,” stāsta Agnese, piebilstot, ka arī paši iemācījušies cept sev maizīti. “Mums ir āra maizes krāsns, to vīrs uzbūvēja, meklēdams informāciju un izzinādams, kā tas darāms. Vasarās tur cepam rupjmaizīti, saldskābmaizi. Ikdienā elektriskajā krāsnī cepam skābmaizi.”
Agnese ir tekstilmāksliniece. “Nodarbojos galvenokārt ar šūšanu. Reizēm ņemu arī pasūtījumus, lai gan jāatzīst, ka nelabprāt. Pamatā šuju suvenīrus, ko tepat, Vienkočos, arī pārdodu. Suvenīri ir mīkstās rotaļlietas ar Latvijas faunas un floras elementiem: vāverītes, vilciņi, ezīši, lapsas un citi,” stāsta “Vienkoču parka” saimniece Agnese.
Vecāku amatniecības darbošanās interesē arī dēlus. “Viņi šajā vidē izauguši. Tēta darbnīca ir labākais spēļu laukums. Ir apmeklētāji, arī vecāki, kas, ieraugot mūsu puikas ar kaltiem, zāģiem rokās, izskatās krietni pārsteigti, taču mūsu bērni zina drošības noteikumus, viņi ir iekšā šajās darbībās kopš mazotnes un saprot, ka ir jābūt uzmanīgiem un kā tas jādara. Vasarās, protams, zēniem darbiņu vairāk, bet arī ziemā neliedzam tepat parka teritorijā pa grāvjiem dzīvoties, zāģēt, naglot, gatavot lietas. Darbīgi viņi ir visu laiku,” ar novēroto dalās mamma Agnese.
Runājot par dēlu raksturu atšķirībām, Agnese teic, ka esot tāds pārejas posms, kad ar vecākiem kopā darboties vēlas mazāk un mazāk (visiem labi zināmais pusaudžu periods). “Kaut kur no četru līdz sešu gadu vecumam visiem ļoti gribējies atdarināt tēti un kopā darboties. Vecākajam dēlam Kārlim, trīspadsmitgadniekam, tagad tomēr daudz laika gribas pavadīt ar draugiem ārpus mājas.
Viņš mācās arī Līgatnes Mūzikas un mākslas skolā, šogad rit pēdējais mācību gads. Lai arī sākotnēji vēlējāmies, lai dēls izvēlas mūzikas novirzienu, jo šķita, ka mākslas puse ikdienā apkārt ir pietiekami, Kārlis izvēlējās mākslu. Darbojas ar mālu, glezno, veido kompozīcijas. Viņš labprāt darbojas ar koku, ļoti patīk arī tehniskās lietas. Dēls vietējā sporta centrā apmeklēja tehnikas pulciņu, gatavoja lidmodelīšus un citas lietas,” stāsta Agnese.
Vidējais dēls Edvards ir atšķirīgs, viņam neparasts domu gājiens, atzīst mamma. “Viņš reizēm pasaka tādus gudrus teikumus, kas mums ir pārsteigums. Edvards arī mācās mākslas skolā, sagatavošanas klasē. Arī viņam patīk amatnieciskās lietas, tāpat mazākajam dēliņam Otto. Tas visiem trim ir kopīgs, un jāsaka – tas jau nācis no paaudzes paaudzē.”
Agnese stāsta, ka reizēm organizē “Dabas rotu” darbnīcas. “Kad puikas redz, ka visi trauki ar materiāliem izlikti, arī viņi prasa: “Mammu, vai es arī drīkstu atkal kaut ko savērt?” Puikām pilna māja ar visādām lietiņām, kas pašu gatavotas, bet gribas vēl.”
Darboties ar audumu, gatavot mākslinieciskus izstrādājumus Agnese iedvesmojusies no savas mātes. Mamma bijusi darbmācības skolotāja. “Viņa šuva un darināja dažādas skaistuma lietas, tā kā varbūt izvēle mācīties tieši drēbnieka profesiju bija mammas ietekmē. Jau beidzot pamatskolu, pratu daudz no amatniecības prasmēm, tāpēc izvēle mācīties par drēbnieku savā ziņā bija saprotams turpinājums.”
Taču, lai arī apguvusi drēbnieka profesiju, apģērbu sev un bērniem ikdienai nešuj, to mūsdienās vieglāk un lētāk ir nopirkt. “Varbūt kādai svētku reizei vai kādu īpašu tērpu uzšuju. Esmu “apšuvusi” Līgatnes kolektīvus – korus, ansambļus, deju kolektīvus – , veidoju arī maskas bērnudārza vajadzībām. Šuju arī citas lietas: somas, dīvāniem pārklājus, aizkarus. Rudenī uzšuvu vigvama auduma pārklāju Vienkoču parka vajadzībām. Vislabāk gan patīk šūt mazās mantiņas – dzīvnieciņus.”
Vecāku būšana kopā ar dēliem Vidzicku ģimenē ir ikdiena. Taču ir arī savas kopīgas atpūtas tradīcijas. Reizi gadā, vasarās, izplāno kādu tālāku izbraucienu uz divām trim dienām ar auto un palikšanu teltīs. “Vasara tūrismā, kurā mēs strādājam, gan ir visdarbīgākais laiks, bet cenšamies šīs divas trīs dieniņas atrast. Ziemassvētkus arī svinam kopā, parasti pie vīra vecākiem. Tad otrajā dienā mums ir tradīcija kopā ar radiniekiem doties pārgājienā no Augšlīgatnes uz Lejaslīgatni. Tas ir tāds kārtīgs ceļš, seši septiņi kilometri vienā virzienā, tad paciemojamies un nākam atpakaļ,” stāsta Agnese.
Komentāri