Gaujas NP informācijas speciāliste Šogad aprit 35 gadi, kopš dibināts pirmais nacionālais parks Latvijā – Gaujas Nacionālais parks.
Nacionālā parka ideja ir krietni senāka par 35 gadiem. Jau 20. gadsimta 20. gados Gaujas krastos apmēram 600 hektāru platībā bija izveidots Siguldas nacionālais parks, ko tūrisma bukletos dēvēja par Livonijas Šveici. Tā laika parkam nebija speciālas administrācijas, kā tas ir mūsdienās. Padomju laikos šo teritoriju saglabāja, pārdēvējot par Tautas parku un izvairoties no bīstamā vārda „nacionālais”. Kas to lai zina, kā tālāk būtu attīstījusies padomju laika saimnieciskā dzīve Gaujas senielejā, kā to pārveidotu dažādas grandiozas sporta un tūrisma būves, dārzkopības kooperatīvi un vasarnīcu kvartāli, ja vienu no Latvijas savdabīgākajām un krāšņākajām dabas teritorijām nepasludinātu par aizsargājamu.
Gaujas Nacionālais parks tika nodibināts 1973.gada 14.septembrī, apstiprinot ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu nr. 477. Par faktisko parka sākumu mēdz uzskatīt 1974.gada 25. aprīli, kad sāka veidoties parka administrācija. Pirmais Gaujas NP direktors bija Gunārs Skriba. Parka administrācijai telpas sākumā tika meklētas arī Cēsīs – gan Rīgas ielā, gan Valmieras ielā 20a, kur tolaik atradās Cēsu mežrūpniecības saimniecība. Tomēr izšķiršanās notika par labu Siguldai, jo tolaik ārzemju tūristi vēl nedrīkstēja braukt līdz Cēsīm. Par Nacionālā parka administrācijas bāzes vietu kļuva bijušās Inčukalna MRS Siguldas mežniecības ēkas, kuras desmit gadu laikā piedzīvoja vērienīgas pārbūves.
Parka inspektoriem toreiz bija jācīnās ne tikai ar malu zvejniekiem un malu medniekiem, elektrozvejniekiem, klinšu skrāpētājiem un citiem postītājiem, bet arī ar bezatbildīgiem ievu zaru lauzējiem un puķu tantiņām. Siguldā pavasaros, vasarās un rudeņos no Gaujas senlejas uz staciju cilvēki plūda straumēm, ziedu un zaru pilnām rokām. Saplūktos novītušos ziedus un zarus nometa gan pa ceļam, gan pie vilciena. Cēsīs tolaik strādāja inspektori Ludis Bambelovskis un Andrejs Krūmiņš, Līgatnē Ernests Kalniņš, Valmieras galā Vilnis Velde, Siguldā Ilmārs Limbēns, vēlāk parka kolektīvam piepulcējās Mārtiņš Rode. Inspektori tolaik bija vispusīgi, un viņu darba diena neiekļāvās ne nedēļas piecās darbdienās, ne parastajiem ļaudīm ierastajās astoņās stundās. Inspektori ne tikai veica reidus un dežūras, bet lasīja lekcijas skolās un iestādēs, uzstājās radio, televīzijā, rakstīja avīzēm un žurnāliem, pavadīja ekskursantu grupas un viesu delegācijas, organizēja talkas. Māris Mitrevics sāka veidot parka fotoarhīvu, iemūžinot diapozitīvos dabas ainavas, kolēģu darbu, talkas un kopīgos pasākumus. Indra Čekstere apstaigāja lauku sētas un dokumentēja novadam raksturīgo savdabīgo kultūrvēstures mantojumu – fotografēja ēkas, senus priekšmetus un pierakstīja veco gaujmaliešu atmiņas. Raiskuma pagasta „Kurmkalnos” tika uzņemta filma par krēslu darinātāju amatu. Zoologs un teicams stāstnieks Jānis Brikmanis kļuva par ļoti pieprasītu dabas gidu.
Parka pirmajā desmitgadē tika paveikts daudz, visvairāk jau vides aizsardzības jomas popularizēšanā Latvijā un sabiedrības zaļās domāšanas audzināšanā. Pamazām veidojās labi pazīstamā informatīvo zīmju un norāžu sistēma parka zaļi-balti-oranžajās krāsās. Tolaik daudzas norādes bija divās valodās – latviešu un krievu. Gaujas krastos tapa 17 ūdenstūristu apmetnes, populārās skatu vietās izveidoja astoņas autotūristu apmetnes, Ērgļu klintīs, pie Zvārtes ieža, Velnalas un citur uzbūvēja skatu platformas, kāpnes. Septiņdesmitie gadi ir zīmīgi arī ar Līgatnes dabas taku, tolaik Līgatnes Mācību un atpūtas parka izveidošanu, ar talkām, ar milzīgu sabiedrības atbalstu, entuziasmu un pašaizliedzību. Latvijas pirmā nacionālā parka idejas, arī informatīvo zīmju sistēmu, labiekārtojumu, būvkonstrukcijas noskatīja daudzi toreizējo brālīgo padomju republiku viesi, mēģinot kaut ko līdzīgu izveidot arī savās mājās.
Komentāri