Pirms gada šajā laikā skolēnu kolektīvi no plašā Cēsu novada gatavojās lielajam notikumam – Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem Rīgā. Tie bija ilgi gaidīti, jo kovida pandēmijas dēļ iepriekšējie svētki nenotika ierastajā formātā. Jaunāko klašu skolēni vēl ne reizi šāda mēroga svētkos nebija piedalījušies, bet no brāļu, māsu, vecāku vai skolotāju teiktā zināja, ka tas ir īpašs notikums.

Cēsu novads ar vairāk nekā 1200 dalībniekiem no vairāk nekā 50 kolektīviem bija viens no kuplāk pārstāvētajiem. Visvairāk (32) bija dažāda vecuma grupu tautas deju kolektīvu, kā arī 10 kori. Svētkos piedalījās mazie mūzikas kolektīvi, pūtēju orķestris, simfoniskās mūzikas orķestris, koklētāju ansambļi, folkloras kopa, vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas pulciņu dalībnieki.

Gandrīz gadu pēc lielajiem svētkiem “Druva” izzināja, kā grandiozais notikums ietekmējis kolektīvus, vai mainījies dalībnieku skaits, vai piedalīšanās dziesmu un deju svētkos skolēnus ir motivējusi turpināt dziedāt, dejot, spēlēt pūtēju orķestrī. Uzrunātie kolektīvu vadītāji atzīst, ka situācija ir atšķirīga – ir bērni, kuri no kolektīva aizgājuši, bet citiem tiešām radusies lielāka vēlme darboties un piedalīties nākamajos svētkos. Turklāt izveidojušies jauni kolektīvi, tāpat pievienojušies jauni kolektīvu vadītāji.

Atmiņās paliek piedzīvotais

Cēsu pilsētas Pastariņa sākumskolas 1. – 2. klašu deju kolektīva “Pastariņi” vadītāja Anna Annele Lazdiņa vērtē, ka arī gadu pēc svētkiem motivācija nav zudusi, visi ir enerģijas pilni, un darbs turpinās: “Gribētāju dejot ir divreiz vairāk, bērni ar nepacietību gaida nākamos mēģinājumus un uzstāšanās reizes. Tā kā šogad virsvadītājs lēmis, ka nebūs pārbaudes skates un ir brīvais repertuārs, varam bez satraukuma darboties un brīvi pielāgot repertuāru saviem dejotājiem. Tā kā dalībnieku ir vairāk nekā astoņi pāri, ir jādomā kaut kas papildus, lai visi tiktu pie dejošanas.”

Kas bērniem no svētkiem visvairāk palicis atmiņā? Vadītāja teic, ka tā, pirmkārt, ir nakšņošanas pieredze visiem kopā. Viņi, pirmās un otrās klases skolēni, domājams, to piedzīvoja pirmo reizi. Tāpat noteikti prātā palicis zibens spēriens, kas pārtrauca lielkoncertu stadionā: “Arī šajā vecumā bērniem īpašas emocijas radīja lielā kopības sajūta, kad visi dejoja vienuviet, jo tas ir pavisam citādi, nekā tikai nodejot savu deju. Kolektīvu vadītājiem līdzi brauca pedagogi, visi centāmies, lai bērni justos labi un iegūtu pozitīvas atmiņas.”

Vēlme dejot – apbrīnojams fenomens

Jaunpiebalgas vidusskolas deju kolektīva “Piebaldzēni” vadītājas Lāsmas Skutānes dejotāji piedalījās piecās vecuma grupās, tāpat svētkos uzstājās viņas vadītais Jaunpiebalgas Kultūras centra 10. -12. klašu deju kolektīvs. Viņa vērtē, ka daudzu kolektīvu vadītājiem lielie svētki ir milzīgs izaicinājums: “Pēc tam jūties izdedzis kā tuksnesis, bet laimīgs, ka ir izdevies šo lielo darbu paveikt.”

L. Skutāne pastāsta, ka ir dejotāji, kuri pēc svētkiem turpina dejot, bet daži no kolektīva aizgājuši, izvēloties citas prioritātes. Arī draugu kompānija nosaka jauniešu tālāko izvēli: “Pusaudžu vecumā bērni ir grūtāk noturami dejošanā, arī dejas kļūst arvien sarežģītākas, latiņa ir augsta. Vieglāk ir pamētāt bumbu, ātri skriet, darīt kaut ko citu – dejošana ir komplicēts un grūts brīvā laika pavadīšanas veids. Tāpēc šobrīd kolektīvā vairāk ir meiteņu un mazāk puišu. Jāteic gan, ka arī uz dziesmu un deju svētkiem puišus nemaz nav tik vienkārši dabūt, dejas nav populārākais, ar ko zēni vēlas nodarboties. Bet vismaz pirms svētkiem lielais notikums ir mērķis, uz kuru kopīgi ejam. Tieši koncertdarbība, arī tālāki ceļojumi saista jauniešus, diemžēl ceļojumi ir ļoti dārgi, tāpēc tie mums ir netverami.”

Vadītāja atzīst, ka reizēm pati ir pārsteigta, ka mūsdienu plašajā piedāvājumā ir bērni, kas arvien vēlas dejot: “Tas ir apbrīnojams fenomens. Protams, ir vecāki, kuri ir ieinteresēti, lai bērns dejotu, bez vecāku atbalsta vispār nekas nebūtu iespējams.

Ja man būtu teikšana, es dejošanā neliktu uzsvaru uz tik lielu vērtēšanu. Jā, man arī ir būtiski, lai izpildījums ir estētiski skaists, bet svarīgākais, lai šī nodarbe rada prieku. Te nav vajadzīgi izpildītāji, kas precīzi izpilda kustības, svarīgāk būtu modināt bērnu radošumu. Man tas ir vissvarīgākais, man gribas, lai bērni ir radoši un atvērti. Bet brīžiem pat nav laika ar viņiem parunāties, ir jādzen soļi, jo, tiklīdz kļūsti cilvēcīgāks, zaudē mākslinieciskais, tehniskais sniegums.

Tomēr cenšos bērnus pārlieku neizmainīt, nenospiest viņu dabisko šarmu. Man patīk, ka viņi uz skatuves saglabā dabiskumu, savu personību. Gribētu viņiem likt vēl vairāk domāt, būt radošākiem, bet tas prasa laiku. Turklāt mums jārēķinās ar to, ka skolēnam ir vēl citas interešu nodarbības, turklāt arī ar autobusa atiešanas laikiem.”

Piedzīvot nepieredzēto

Nītaures Mūzikas un mākslas pamatskolas 1. – 4. klašu deju kolektīva “Šurumburums” un Zaubes pamatskolas 1. – 4. klašu deju kolektīva “Ozoliņš” vadītāja Inese Daugaviete pastāsta, ka bērniem no svētkiem visvairāk atmiņā nenoliedzami ir palicis negaiss: “Bet tas bērnus nav nobiedējis, tas bija kopīgs piedzīvojums. Bērniem ļoti patika brīži, kad pēc dejām, skrienot nost no laukuma, nākamie dejotāji sita saujā, tāda dejotāju solidaritātes sajūta, un vispār sajūta stadionā, esot kopā tik daudziem kolektīviem. Tieši vēlējāmies, lai bērni to izbauda. Vēl viņiem arī ļoti patika, ka pretī skolai bija brīnišķīgs rotaļu laukums, kur jauki pavadījām laiku.”

Kolektīvu vadītāja piekrīt, ka situācija pēc svētkiem ir atšķirīga: “Ir bērni, kuri jau pirms svētkiem nāca uz mēģinājumiem, kā saka, gariem zobiem un pēc tam, draugu mudināti, pievērsās citām interesēm. Bet zinu bērnus, kuriem svētki iedeva āķi lūpā, viņi ļoti vēlējās turpināt, tiešām guva to īpašo sajūtu, ko var saņemt tikai dziesmu un deju svētkos. Jā, bija grūti, bērni bija piekusuši, bet reizē arī priecīgi, jo beidzot izbaudīja, kādi tad ir tie solītie svētki, par kuriem tik ilgi bijām runājuši. Zaubē bērni, kuri izauguši no 1. – 4. klašu grupas, sarosījās, un tā mums tapa 4. – 6. klases kolektīvs. Lai arī vēl nav pilns sastāvs, bet tas, ka kolektīvs pastāv, ir, pateicoties tieši svētkiem.”

Dejotāji turpina koncertēt, pēc uzstāšanās ir kopīgas ballītes, tas ir bonuss, kas arī motivē nākt dejot. I. Daugaviete gan norāda, ka lauku kolektīviem, kas atrodas tālāk no lielākām apdzīvotām vietām, ir problēmas ar transportu, tas ierobežo iespēju koncertēt citur: “Ir reizes, kad ved vecāki, bet tas ir sarežģīti. Tomēr ir svarīgi, ka bērni brauc uzstāties arī uz citām vietām. Jaunākā vecumgrupa gatavojas maija izskaņas tautas deju festivālam “Latvju bērni danci veda” Bauskā. Tā ir iespēja būt kopā lielākā skaitā, izbaudot gājienu, koncertu.” Tāpat vadītāja norāda, ka kolektīvā ir dažādas vajadzības. Kolektīvs ir jauns, bērni no deju tērpiem ātri izaug, tad jāmēģina pāršūt, lai arvien derētu.

Nītaures Mūzikas un mākslas pamatskolas 5. – 9. klašu deju kolektīvs uz lielajiem svētkiem netika, jo bija par maz punktu, kas saprotams, jo dalībnieki kolektīvā bija dejojuši tikai pāris mēnešus. I. Dauga­viete aizdomājas: “Tā bija liela mācību stunda, bērni arī saprata, ka bez darba brīnumi nenotiek. Tomēr man bija skumji redzēt, ka deju svētkos tieši šajā grupā bija vismazāk dejotāju.” Viņa pastāsta, ka šogad 5. – 9. klašu kolektīvam ir jauna vadītāja Santa Jēkabsone: “Nodevu stafeti Santai, jo daudz labāk, ka to dara vietējais cilvēks, kolektīvs var pilnvērtīgāk darboties. Prieks, ka atrodas tādi cilvēki. Kolektīvu vadītāju problēma pastāv, bet, ja nav vadītāja, nekas arī nevar notikt.”

Koru repertuārs, kas turpina skanēt

Dziesmu un deju svētkos piedalījās arī Ilzes Grinfeldes vadītais Cēsu 1. pamatskolas 2. – 6. klašu zēnu koris un Cēsu 1. pamatskolas 5.- 9. klašu meiteņu koris “Cantando”. Skolai ir mūzikas novirziens, diriģente ar smaidu teic – šeit bērniem nav izvēles iespēju, korī ir jādzied. Viņa vērtē, ka emocijas svētkos bija, ir un būs, tikai mazākie bērni pamazām apjauš lielā notikuma patieso vērtību. “To uzreiz tā nevar aptvert. Bet lielākajiem bērniem tiešām bija emocionāli bagāts piedzīvojums. Bija atbilstošs repertuārs, nebija garlaicīgs un nebija par grūtu, to varējām laikus apgūt. Daži teica, ka par daudz patriotisma, bet, manuprāt, par daudz nebija. Un brīdis, kad, dziedot dziesmu “Tavs karogs”, ar skatītāju palīdzību no pasākuma programmiņām izveidojās Latvijas karogs, tiešām bija emocionāli spilgts un atmiņā paliekošs piedzīvojums,” atzīst I.Grinfelda.

Turklāt diriģente novērtē, ka repertuārs bija tāds, ko var izmantot arī turpmāk koncertos. Piemēram, “Dumpinieku popūrijs” tiks dziedāts salidojumā, arī citas dziesmas tiek iekļautas koncertos, protams, papildinot ar jaunām, lai bērniem ir interesantāk. Mazākie dziedātāji arī gatavojas koru svētku “Tauriņu balsis 2026” repertuāra apguves skatei. Daudzi kolektīvi gatavojas kopkoncertam par godu Raimondam Paulam 29. aprīlī Cēsu koncertzālē, kur piedalīsies gan zēnu, gan meiteņu un jauktie kori, piedalīsies arī pūtēju orķestris, jau notikuši kopmēģinājumi. “Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas audzēkņi spēlēs pavadījumu, tā mums veidojas brīnišķīga sadarbība,” atklāj diriģente un koncerta mākslinieciskā vadītāja.
Viņa arī zina teikt, ka vairākiem koriem ir jauni diriģenti, kas ir ļoti svarīgi. Straupē izveidojies jauns 4. – 9. klašu koris. Ņemot vērā, ka pirms pāris gadiem koru trūka, tagad situācija ir labāka, koru skaits neiet mazumā.

Pēc svētkiem tapis jauns pūtēju orķestris

Dziesmu un deju svētkos piedalījās Cēsu 1. pamatskolas pūtēju orķestris. Tā diriģents Jānis Jansons uzskata, ka svētki ir dzinulis, lai turpinātu: “Svētki bija dopings, lai turpinātu darīt, muzicēt, lai skolēni tā lietderīgi pavadītu brīvo laiku. Lai gan orķestrī ir daudz jaunu dalībnieku, esam aktīvi, rudenī plānojam ceļojumu uz Horvātiju, lai saliedētos un pēc četriem gadiem būtu gatavi nākamajiem dziesmu un deju svētkiem.”

Viņš arī atklāj, ka pēc svētkiem tapis jauns pūtēju orķestris: “Tā kā lielākā daļa orķestra dalībnieku 1. pamatskolu pērn absolvēja, viņiem pašiem spontāni radās ideja veidot pūtēju orķestri, jo skolas orķestrī viņiem vairs nebija iespēja piedalīties. Tā pilnīgi bija viņu iniciatīva. Šobrīd orķestrī ir ap 20 jauniešiem – tie ir gan 1. pamatskolas absolventi – arī tie, kuri jau nedaudz agrāk skolu absolvējuši -, gan vairāki mūzikas skolas absolventi. Mums jau ir bijuši nelieli koncerti, tāpat koncerts bija Lieldienās, būs arī Muzeju naktī, Cēsu Bērnu un jauniešu centra pagalma svētkos. Jau no pirmajām dienām esam aktīvi un darām. Tāpēc varu teikt, ka svētki bērnus tiešām iedvesmoja. Es arī braucu ar mērķi, lai svētku laiks būtu piepildīts – skaists bija gan gājiens, gan uzstāšanās Mežaparka estrādē, bet mēs arī muzicējām pa ceļam tramvajā, braucām izklaidēt citus dalībniekus skolā, aizbraucām uz lidostu, izbaudījām visu sadzīvi. Slodze bija liela, bet ir, ko atcerēties. Un domāju, ka 99,3 % dalībnieku viss pa­tika.”