“Valsts investīcijas tērētas ļoti mērķtiecīgi. Daudzās Latvijas slimnīcās patlaban sakārto uzņemšanas nodaļas. Kādreiz tiek teikts, ka tā ir modes lieta, taču ne tikai. Tā ir nepieciešamība, jo jāievēro dažādi noteikumi, prasības, jādomā par pacientu. Varējām jau piešķirto naudu sadalīt, vienai nodaļai pa cēnerim, otrai. Izlēmām, ka vietai jābūt sakārtotai,” uzsvēra Cēsu rajona slimnīcas direktors Valdis Apinis. Savukārt, viņa vietniece finanšu jautājumos Iveta Ozoliņa papildināja: ”Administrācija pieņēma lēmumu, ka līdzekļi jānovirza reanimācijas nodaļai. 100 tūkstoši latu ir tā investīciju summa, ko no valsts varam saņemt šajā gadā.”
Ne tieši saņemot līdzekļus no ES, bet pastarpināti, jo naudu ieguvis valsts katastrofu medicīnas centrs, pirmajā ES aizvadītajā gadā Cēsu slimnīcas rīcībā nonākušas trīs aprīkotas neatliekamās palīdzības automašīnas, kuru vērtība sasniedz 180 tūkstošus latu.
Slimnīcas vadība atzīst, ka īpaši normatīvi, kas veselības aprūpē jāievēro, dzīvojot un strādājot Eiropas valstī, viņus neuztrauc, lai gan tikai uz higiēnas preču iegādes rēķina un pērkot ES dalībvalstīs ražotus medikamentus, izmaksas krasi pieaugušas. Administrācijas pārstāvji sarunā bija optimisti, rēķinot, ka gadā, kopš Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, naudas tomēr ir vairāk.
“Agrāk daudz vairāk naudas saņēma tikai reģionālās slimnīcas, finansējumā nebija ierēķināts ne santīms attīstībai. Tagad arī nākotnei parādās līdzekļi – pieminētās valsts investīcijas. Pērn iesniedzām pieteikumu ERAF, lai saņemtu 500 tūkstošus latu iestādes energoefektivitātes uzlabošanai. Vajag mainīt logus, apkures un ventilācijas sistēmas, veikt citus darbus. Gaidām atbildi, ja tā būs negatīva, tad izmantosim citas Eiropas Savienības piedāvātās iespējas, lai piesaistītu līdzekļus. Kādas? ERAF ir vairākas programmas, kurās iesniegt projektus,” skaidroja Iveta Ozoliņa un piebilda, ka pieaugusi arī darba samaksa mediķiem un mainījusies gultas dienas cena, kas nesen bijusi tuvu 13 latiem, tagad gandrīz 20.
Slimnīcā gan nenoliedza, ka par medikamentiem mēneša patēriņam pirms desmit gadiem maksāti pieci tūkstoši latu, tagad skaitlis ir vismaz pieckāršojies.
“Neviens jau īsti nepasaka, ka notika zāļu cena dempingošana. Zviedrijas firmas ienāca mūsu tirgū, un tika izspiesti lētie Krievijas ražojumi. Taču otra puse ir līdzekļu kvalitāte. Vai atceraties, kādas bija problēmas ar Baltkrievijā ražoto? Mūsu slimnīca pagaidām nepraktizē, ka daļu medikamentu būtu jāiegādājas pašiem pacientiem pamatsaslimšanas ārstēšanai,” uzsvēra V. Apinis, bet finanšu speciāliste bija pārliecināta, ka nāksies plānot to pacientu aprūpi, kuri vienā nodaļā grib apārstēt vairākas kaites. “Nevar būt tā, ka nervu slimību nodaļā par valsts finansējumu ārstē arī kuņģa čūlu un ieaugušus nagus,” skarbu viedokli pauda I. Ozoliņa, paskaidrojot, ka finanšu groziņš mēnesim un gadam ir tieši tik liels, cik iedalīts. “Vienam vajag krēslu, citam galdu, bet kādam mediķim vajadzēs ultrasonogrāfijas aparātu. Tā ir liela summa, bet arī ar šo nepieciešamību ir jārēķinās,” tā I. Ozoliņa. Grāmatvedībā arī veikti aprēķini, ka 2005.gadā jaunas tehnoloģijas iegādātas par 165 tūkstošiem latu un gandrīz pusi summas apmaksājusi Cēsu rajona padome.
“Katra iekārta jāpērk, ja tā vajadzīga, un paralēli jāvērtē, kā tā sevi spēs atpelnīt. Pacienti nav tik maksātspējīgi, tātad jāvērtē, kuru pakalpojumu izmaksas varētu segt veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra (VOAVA),” paskaidroja V. Apinis. Direktors rādīja aģentūras atsūtītu vēstuli, kurā melns uz balta stāv rakstīts, ka VOAVA pērnajā gadā apmaksājusi tikai 70 procentus no slimnīcas izdevumiem. Atlikusī summa, piedāvājot maksas pakalpojumus, slimnīcai jānopelna pašai. Kā to izdarīt? Viens ceļš, ka, protams, jāmaksā pacientam. ”Medicīna ar
katru dienu kļūst aizvien dārgāka, pieaug prasības, kļūst dārgāki medikamenti,” pamatoja V. Apinis. Taču mūsu slimnīcā speciālisti apstrīdēja versiju par to, ka veselības aprūpes sistēmā naudas valstī pietiek, ka tā ir neadekvāti sadalīta, nepareizi apsaimniekota. “Es kā finansists piekrītu ministram (veselības ministram G. Bērziņam- I.K.), ka trūkst līdzekļu, ka valstij nav tik daudz naudas,” tā I. Ozoliņa.
Šajā gadā slimnīca uzsāks sadarbību ar Mjuzenes (Moysen) Norvēģijā slimnīcu un skolu, kurai ir profesionāla ievirze veselības aprūpē. Turienieši finansējumu medmāsu tālākmācībām, pieredzes apmaiņas braucieniem ir saņēmuši ES projektā un Cēsu slimnīca būs sadarbības partneri.
“Uz Norvēģiju sūtīsim mūsu slimnīcas virsmāsas, lai krātu profesionālo pieredzi un rastos jaunas idejas nodaļu darba organizēšanā,” pamatoja I. Ozoliņa. Runājoties ar norvēģu kolēģiem, gan uzzinātas manāmas atšķirības, kādu finansējumu no ES neatkarīga valsts var atvēlēt, piemēram, vienai gultas dienai stacionārā. Proti, par pakalpojumu, kas mums jāsniedz par 20 latiem dienā, turieniešiem valsts piedāvā iztērēt 700 eiro. “Viņi brīnās, kā mēs par pastāvošo finansējumu, ar citas kvalitātes instrumentiem, varam veikt to pašu un arī kvalitatīvi,” secināja I. Ozoliņa. Slimnīcas direktors uzsvēra, ka dalība ES sekmē arī starpvalstu sadarbību, proti, jau drīzumā sastrādājoties ar kolēģiem Esterjetlandē Zviedrijā, cēsnieki līdzdarbosies Eiropas finansētā projektā, kur strādās arī kolēģi no Lietuvas un Krievijas slimnīcām.
Vaicāti, vai, dzīvojot Eiropā, mūsu cilvēki kļūst veselāki, diemžēl sekoja negatīva atbilde, jo aizvien vairāk stacionārā nogādā smagi slimus cilvēkus, kuriem nepieciešama operatīva un arī ilgstošāka ārstēšanās, nav atjaunojusies un finansiālo izmaksu dēļ arī neatjaunosies iedzīvotāju veselības aprūpes profilakses pasākumi, tāpat ir gadījumi, kad slimnīca pilda nevis ārstēšanas, bet sociālās aprūpes uzdevumu. Gada laikā nekas valstī nav izdarīts, lai ģimenēm atvieglotu rūpes par paliatīvi aprūpējamo radinieku vai vecuma un slimību nomocītu cilvēku. Tās ir situācijas, kurās neejam vienā solī ar Eiropas Savienības valstīm, bet knapi klibojam.
Komentāri