”Vēstules ir galvenais kontaktēšanās veids ar cilvēkiem,” saka Marina Dovnaroviča. Viņai daudz draugu un kolēģu, kuri dzīvo Rīgā un citviet Latvijā. ”Sazvanīties pārāk dārgi. Kad centrā bija telefona automāts, varēju uz Igauniju piezvanīt. Interneta man nav. Vēstuļu rakstīšana ir vislētākā,” domās dalās Marina. Ziemassvētkos viņa nosūtījusi ap 30 apsveikumu. Pirms gadiem mārsnēnietes apsveikumus saņēmuši simts adresātu. ”Mūs paliek mazāk. Ne jau ar visiem, kam sūtu apsveikumus, sarakstos. Ja nesaņemu vēlējumus pretī, tā zīme, ka vai nu cilvēka vairs nav, vai apslimis,” atklāj Marina. Nelielajā virtuvē saņemtie apsveikumi sarindoti uz auklas. Tie priecē sirdi, liek kavēties atmiņās par draugiem, ar kuriem kopā strādāts, ceļots pa Latviju un citām zemēm.
Uzrakstītās vēstules , ieliktas ūdensnecaurlaidīgā maisiņā Marina, atstāj pastkastītē, un pastnieks tās aizgādā tālāk.
Marina ir viena no tām mārsnēnietēm, kuras pastkastītē ik dienas ir kāds izdevums. ”Presi abonēju tādiem šaha zirdziņa lēcieniem, rēķinu, ko uz cik ilgu laiku varu atļauties pasūtīt. Protams, gribētu uz gadu,” stāsta Marina. Viņa saņem ”Latvijas Avīzi”, ”Kursas Laiku”, ”Svētdienas Rītu”, sestdienās ”Neatkarīgo Rīta Avīzi”, žurnālus – ”Patiesā Dzīve”, ”Astes”, ”Vides Vēstis”, ”Terra”, ”Dārzā”. ”Kādreiz abonēju vairāk. No kaut kā jau jāatsakās, bet katrā ir kas interesants. Domāju, varbūt nesūtīt ”Druvu”, bet tās pielikums ”Novadnieks” ir zelta bedre. Arī avīzē ir ko palasīt,” domās dalās Marina. ”Druvas” žurnālistus viņa labi pazīstot pēc vārdiem. Par to arī pārliecināmies iepazīstoties.
Lasītāja atzīst, ka visas saņemtās avīzes un žurnālus viņa cītīgi neizlasa, pārlasa. Jau gadus 25 viņa akurāti krāj faktus par Latviju un Baltiju, arī tos, kas pašai šķiet vērtīgi. Avīžu un žurnālu izgriezumi salikti daudzās kastēs, sasistematizēti. ”Kastēs sakrātas lielas gudrības,” ar lepnumu saka Marina un klusi piebilst, ka vien žēl, vai kādam citam kādreiz tās būs vajadzīgas.
”Tagad jau pasts ir tas, kas man atver ārpasauli. Klausos radio un lasu,” saka Marina un rāda albumus, kuros skaisti dabas skati, arī notikumu liecības. ”Fotografēšana ir mana vājība. Lai kur braucu, vienmēr fotoaparāts līdzi. Interesants kadrs – tas ir mirklis,” atzīst Marina.
Pirms 17 gadiem viņa strādāja Rīgas 1.slimnīcā. Bija darbā, kad ieveda ievainoto Gvido Zvaigzni. ”Pārāk bargas lodes bija, neizglābām,” ar skumjām balsī saka bijusī ārste un rāda savas fotogrāfijas, kurās redzami Rīgas aizstāvji – pašai pazīstami un nepazīstami, barikādes. ”Fotosomā pusi aizņēma medikamenti, otrā fotoaparāts un filmiņas. Tā staigāju pa Rīgu. Fotogrāfijas atgādina,” saka Marina un atklāj, ka gribētu sagatavot fotogrāfijas par ievērojamu cilvēku atdusas vietām Mārsnēnu kapsētā. Vēsturei.
Komentāri