Tikko sagaidīts jaunais gads, bet pareizticīgie gatavojas Ziemassvētkiem. Saglabājot tradīciju, tie tiek atzīmēti pēc vecā stila, un šovakar arī Cēsu Kristus Apskaidrošanas pareizticīgo baznīca mirdzēs svētku krāšņumā, draudze klausīsies tik gaidīto vēsti par Kristus dzimšanu. Ziemassvētku saruna ar draudzes mācītāja palīgu Leonīdu Romanovski.
– Sagaidīts jaunais gads, kad vairāk domājām par pasaulīgām lietām, kas dzīvē veicies, kas ne. Tā bija arī atelpa no ikdienas darbiem. Tad atlika dažas dienas, lai gatavotos Ziemassvētkiem.
– Ko nozīmē gatavoties Ziemassvētkiem?
– Pareizticīgajiem ir gavēnis, tā laikā atceramies praviešus un svētos, kuri gaidīja Jēzu Kristu, solīto mesiju uz zemes. Tolaik cilvēki glābās ticībā Jēzum. Viņi gaidīja Glābēju, mēs zinām, ka Viņš, Dieva dēls, ir atnācis un baznīcas dzīve ar dievkalpojumiem tā sakārtota, ka visu gadu cilvēks atceras kādu mirkli no Jēzus dzīves. Viņš dzīvo kopā ar Jēzu. Gatavošanās Ziemassvētkiem sagādā prieku, gatavojamies dzimšanas dienai, Glābēja dzimšanas dienai. Ziemassvētkos beidzas gavēnis, cilvēks ir attīrījis arī savu dvēseli, un tajā ir vairāk vietas Dievam.
– Ģimenē ievērojat gavēni?
– Cenšamies. Ap jauno gadu bērniem ir tāds salds gavēnis. Pirms Ziemassvētkiem nav tik stingrs gavēnis kā pirms Lieldienām. Nedrīkst ēst gaļu, piena produktus. No tiem atteikties nav grūti.
Izdzīvosim Ziemassvētku prieku un sāksim gatavoties lielākam priekam – Jēzus augšāmcelšanās brīnumam, Lieldienām.
– Kāds noskaņojums draudzē?
– Priecīgs. Dievnams svētkiem saposts. Draudzes locekļi labprāt to dara. Ziemassvētku dievkalpojumā valda īpaša, gaiša noskaņa. Baznīcā ir daudz puķu, eglītes. Tiem, kam būs kristības, šie Ziemassvētki būs jo nozīmīgi. Ar katru gadu draudze kļūst kuplāka. Pareizticīgo draudzē ir dažādu tautību cilvēki, arī daudzi latvieši. Ne viens vien, izgājis garīgās dzīves ceļu, savu vietu atradis pareizticīgo baznīcā. Protams, galvenais, kā katrs pats jūtas, vai sirdī ir mīlestība, vai tā atvērta Kristum.
– Kā pats nonācāt draudzē?
– Ceļi pie Dieva katram savi. Cits audzis kristīgā ģimenē, no šī ceļa novirzās, cits vecumdienās nodod sevi Dieva rokās un apliecina stipru ticību. Dieva dāvanu jāprot glabāt, ja pazaudēsi, to būs grūti atgūt. Mani mamma ieveda draudzē. Bērnībā bija veselības problēmas, iesaistījos draudzē, slimība kaut nedaudz atkāpās. Tēvs bija katolis, bet baznīcā negāja. Vēlāk arī viņš kopā ar mums ievēroja gavēņus. Skolā daudzi zināja, ka esmu draudzē, viņu attieksme bija lojāla. Tas jau bija Atmodas laikā.
Biju puika, kad sāku kalpot. Pirmajās reizēs bija liels satraukums, domāju tikai par to, kur jāiet, kas jādara, kad jānes svece, kad vīraks. Galvenās emocijas – vai izdarīšu pareizi. Bet dievkalpojumā jākoncentrējas uz lasījumiem, jāiegrožo domas, lai tās neklīst prom.
Esmu pabeidzis Rīgas pareizticīgo semināru, kur sagatavo mācītājus. Esmu dievnama kalpotājs. Lai kļūtu par mācītāju, jābūt ļoti spēcīgam aicinājumam. Kalpošana – tas ir ļoti smags darbs. Jābūt labai veselībai, garīgam spēkam. Varbūt vēl neesmu gatavs? Esmu pārāk grēcīgs.
Strādāju par skolotāju, arī tā ir kalpošana. Profesijas izvēle nav bijusi mērķtiecīga, tā dzīve iegrozījās. Būt skolotājam šodien, tā ir māksla. Jāspēj organizēt darbam, ieinteresēt, iemācīt.
– Kā jūs kā kristietis vērtējat notiekošo kristīgajā Eiropā?
– Cīņa ar musulmaņiem ir vēsturiska, tas nav nekas jauns. Eiropa celta uz humānisma idejām. Bet vai tās ir kristīgas? Var apšaubīt. Kristietība virza cilvēku pie Dieva. Tas, kas to liedz, ir kaitīgs. Ir jāpalīdz cilvēkam šo kaitīgumu ierobežot, bet humānisms pasludina, ka cilvēkam ir brīva izvēle – dari, ko gribi. Un cilvēks jūtas nepasargāts. Kaut multiplikācijas filmas, ar kurām bērni tiek traumēti. Tās vajadzētu aizliegt. Bērnu nedrīkst ierobežot, bet ierobežojumi cilvēku norūda. Ja bērnam neierādīsi rāmjus, viņš jūtas nedrošs. Vienā vietā viņš drīkst darīt visu, bet citā ne, jo tas ir nepieklājīgi, slikti. Rāmji palīdz attīstīt gribasspēku. Ja cilvēks nemācās sevi ierobežot, dara, ko grib, viņš zaudē iekšējo spēku. Jābūt robežām, kritērijiem. Citur pasaulē ir lielāka stingrība, attieksme pret sabiedrībā pieņemtām vērtībām. Vai mums ģimene ir vērtība?
– Vai saviem bērniem mājās daudz ko aizliedzat?
– Ko mājās aizliedz, bet… Maniem bērniem ir seši un astoņi gadi. Ierobežojumi viņiem, protams, ir. Atļaujam to, kas ir mazāk kaitīgs. Ja datorspēles, tad izglītojošās, attīstošās, nevis tās ar vardarbību, nogalināšanu, pazemošanu. Neatstājam bērnus vienatnē ar televizoru. Ir taču arī jaukas multfilmas, kuras skatāmies kopā.
Bieži tiek atgādināts senais teiciens – vīnā ir patiesība. Senajā atziņā ir teikts – ne tikai vīnā, arī maizē. Tolaik tam bija cita jēga. Iedzer vīnu, tad atraisās prāts. Bet kristiešiem patiesība ir sakrālajā noslēpumā – vīns un maize pārtop par Kristus asinīm un miesu. Laiki mainās, tradīcijas un attieksme.
– Bībelē var gūt atbildes, cik gan tas nav dzirdēts. Bet Bībele tās atbildes nemaz tā nedod, to lasīt nav viegli.
– Jēzus Kristus sludināja savam laikam, lietoja cilvēkiem saprotamas metaforas, debesu patiesības izteica atbilstoši tā laika sadzīvei. Šodien lasot jādomā par notikumiem, kas bijuši, kā tie ietekmējuši dzīvi. Ir arī pieejami Bībeles tekstu garīgie skaidrojumi. Šodienas cilvēkiem ir daudz raižu, maz laika.
– Kādas ikdienas problēmas visvairāk nomāc pašu?
– Laika pietrūkst. Gribas visu labi izdarīt, bet vienmēr kādas stundas par maz. Cenšos savienot darbu, studijas, draudzi, vismazāk laika paliek ģimenei. Cik varam, esam kopā.
– Ko pats sev vēlat Ziemassvētkos?
– Izturību, prasmi sakārtot dzīvi tā, lai pietiktu visam laika. Tāda tīri sadzīviska vēlēšanās. Bet sev un citiem vēlējumā teikt to, ko mums Ziemassvētkos vēlējis Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs : “Pavadīsim šīs svētās dienas lūgšanās, mīlestībā un labdarībā. Lai Kristus Piedzimšanas svētku prieks šodien ienāk katrā sirdī, katrā mājā, piepildot tās ar Betlēmes gaismu un Dievišķo Mīlestību. Piedzimušais Kristus lai dāvā mums visiem mieru un pestīšanu.”
Komentāri