
”Dārzs ar Ugunsputnu” ir Ainas Kareles trešā grāmata, ko sen sen laidis klajā apgāds “Zvaigzne ABC”.
Autore nepieder pie daudz un ātri rakstītājām. Lai arī pirmā publikācija – miniatūras “Garāmgājējs un stārķi” – tapusi pirms vairāk nekā 30 gadiem, līdz šim viņai izdotas bija tikai divas stāstu grāmatas: “Dzīvības karstie pilieni” (1981.) un “Klusā daba ar sievieti pagalmā” (1995.) Periodikā šad un tad, visvairāk laikrakstā “Neatkarīgā” un “Druva”, parādījās viņas “redzējumi, atceres un esejas”, nu tās apkopotas jaunā grāmatā. Rakstniece arī pati atzīst, ka raksta “ar lieliem starpbrīžiem. Tikai tad, kad vārdi sirdi plēš pušu”.
Krājumā ievietotie darbi sauc atmiņā visus 12 mēnešus. Lai arī, kā autore saka, “gadalaikus ietekmēt nevar. Tie nāk un iet bez mūsu ziņas”, vairākās esejās minēts tikko aizvadītais mēnesis – jūnijs. “Mūsu tautas likteņgaitās jūnijs nav ziedu mēnesis.” Tajā risinājušies daudzi dramatiski notikumi. Nevaram aizmirst ne 14., ne 17., ne 22. datumu, turklāt pēdējo atceramies dubultā – ar kara šausmu sākumu un arī ar Cēsu kauju uzvarām 1919. gadā. Un kur vēl 1941. gada traģiskie notikumi.
Tomēr jūnijā “saules ceļš tik plats un augsts. Pa to dienas aizspurdz kā apreibuši putni, bet tumsa naktī netiek pie vārda. Krāsu rotaļās uzzied dārzi, lauki, pļavas” . Šai mēnesī aizvadīti paši latviskākie gadskārtu svētki.
Ikvienā no 27 tēlojumiem ir izteikts autores redzējums, kas rosina lasītāju tam piekrist vai ne. Te daudzi domu graudi, kā “mūži gari, dienas īsas, mēģināsim visi kopā panest to, kas mums nesams, mežs dzimst un mirst tāpat kā cilvēki, tikai daudz lēnāk un sāpīgāk, katru vēlēšanos piepilda tikai darbošanās” .
Rakstnieces valoda bagāta, daudz poētismu: gan salīdzinājumu, metaforu, gan spilgtu epitetu, jūtama folkloras prasmīga izmantošana.
Grāmata “Dārzs ar Ugunsputnu” ir apliecinājums labi padarītam darbam. Labi, ka ar tādu sajūtu augusta beigās A. Karele varēs atzīmēt dzīves apaļo jubileju. Darbadienas rakstniecei paiet starp grāmatām un cilvēkiem, kuri tās lasa (viņa ir bibliotekāre).
Arī tad, kad ieiets atvasaras dārzā, kad “uguņošana noplok, bezgalība pārvēršas par gadiem, kas dilst kā laimes vērdiņš, kad iemācāmies apdzīvot, izgaršot savas dienas pa rasas lāsei, magoņu sēkliņai vien starp visiem divpadsmit laika zodiakiem, laiks, manīgais dienu zaglis un vienmēr izsalkušais ugunsputns, nekad nepagurst” .
Ar gaišu izskaņu varētu sarunu par jauniznākušo grāmatu nobeigt, ja vien, ne jau autores dēļ, nebūtu pēcvārdā ielavījusies rupja kļūda, proti, ka A. Karele par grāmatu “Klusā daba ar sievieti pagalmā” 1966. gadā apbalvota ar E. Veidenbauma literāro prēmiju. Diemžēl tad vēl prēmija pat nebija iedibināta, to tikai dzejnieka 100 gadē (1967.) nolēma piešķirt, un pirmā to saņēma Regīna Ezera par garstāstu “Dzilnas sila balāde”. A. Karele kļuva par 16. prēmijas laureāti 1996.gadā.
Teiksmainā ugunsputna spārni mums virs galvas katram “švīkst kā mūžīgais brīdinājums: klāt atvasara, vēlvasara… Un mirkļi aizripo kā gredzeni no pirkstiem”. Lai mūsu novadniece Aina Karele prot skaisti baudīt šo saules mirkli, “kad sirds kļūst gudra”.
Komentāri