Kā “Druvai” atzina valsts Nodarbinātības aģentūras Cēsu filiāles EURES konsultante Zane Meļķe, nereti mūsu rajona iedzīvotāji peļņā izvēlas doties uz ārzemēm tā vietā, lai izmantotu pašmāju darba vakances.
“Tiesa, šī tendence samazinājusies. Šobrīd mēneša laikā pie mums uz konsultāciju atnāk tikai 10 līdz 20 cilvēku. Pie tam tas nenozīmē, ka visi viņi patiešām nolemj doties prom. Mēs piedāvājam apskatīties vakances, atbildam uz klientu interesējošiem jautājumiem, bet nevienu darbā neiekārtojam,” saka Z. Meļķe un atklāj, ka populārākās trīs valstis, uz kurām izvēlas visbiežāk doties rajona iedzīvotāji, ir Lielbritānija, Īrija un Zviedrija.
Jautāta, kas ir visbiežāk uzdotie jautājumi pirms došanās uz ārzemēm, EURES konsultante atbild, ka pārsvarā tie ir jautājumi par dzīves un darba apstākļiem.
“Vienmēr uzsveru, ka valodas zināšanas ir nepieciešamas ikvienam, kurš nolēmis doties prom. Elementāri, lai mācētu izlasīt un parakstīt darba līgumu,” stāsta Z. Meļķe un piebilst, ka šobrīd EURES konsultācijas un darba piedāvājumus pieņem tikai tie, kuri ir pārliecināti un izlēmuši, ka Latvijā strādāt vairs nevēlas. Vidēji aizbraucēji ir no 25 līdz 40 gadu vecumam.
Pirms doties strādāt uz kādu valsti, jāpārliecinās, kādi ir darba nosacījumi konkrētajā valstī. Vai darba tirgus ir atvērts un vai ir nepieciešamas darba atļaujas?
Atvērtais darba tirgus nozīmē – lai strādātu šajā valstī, nav nepieciešama darba atļauja. Lai uzsāktu strādāt, ir jāatrod darba devējs, jāvienojas par darba nosacījumiem un uzsākšanas laiku un jānoslēdz darba līgums. Pēc NVA mājas lapā publicētās informācijas zināms, ka darba tirgus atvērts ir Lielbritānijā, Īrijā, Zviedrijā, Grieķijā, Portugālē, Somijā, Spānijā, Islandē, Itālijā, kā arī jaunajās ES dalībvalstīs – Čehijā, Igaunijā, Kiprā, Lietuvā, Maltā, Polijā, Slovākijā, Slovēnijā, Ungārijā, Bulgārijā un Rumānijā.
Savukārt, ja darba tirgus ir slēgts, kā, piemēram, Austrijā, Dānijā, Norvēģijā, Šveicē, Vācijā, tas nozīmē – lai strādātu šajā valstī, pirms darba uzsākšanas ir nepieciešams saņemt darba atļauju. Tas nozīmē, ka vispirms jāatrod darba devējs, kurš attiecīgajā valsts institūcijā iesniegs pieprasījumu darba atļaujas saņemšanai.
Ir valstis, kurās darba tirgus ir daļēji atvērts, piemēram, Beļģijā, Francijā, Luksemburgā un Nīderlandē. Tas nozīmē, lai strādātu šajā valstī, pirms darba uzsākšanas arī ir nepieciešams saņemt darba atļauju. Jāatrod darba devējs, kurš attiecīgajā valsts institūcijā iesniegs pieprasījumu darba atļaujas saņemšanai. Sfērās, kurās trūkst speciālistu (piemēram, Beļģijā, Francijā, Nīderlandē būvniecībā un viesnīcu jomā) valstis ir noteikušas vienkāršotāku un ātrāku darba atļaujas noformēšanas un saņemšanas procedūru.
Neapšaubāmi būtu jāņem vērā, lai strādātu ārvalstīs, nepieciešams zināt vietējās valsts valodu. Valoda jāzina tādā līmenī, lai varētu saprasties ar darba devēju, saprastu darba līguma nosacījumus, darba uzdevumu un instrukcijas, kā arī varētu kontaktēties ar klientiem, ja tas nepieciešams, veicot darbu.
Darba līgums. Pirms darba uzsākšanas ar darba devēju jānoslēdz darba līgums. Vēlams rakstveidā. Darba līgumā jābūt norādītiem darba pienākumiem, profesijai, atalgojumam un darba laikam, kā arī var būt norādīti papildu nosacījumi. Jāņem vērā, ka katrā valstī darba līguma nosacījumi var atšķirties. Piemēram, Dānijā normālā darba nedēļa ir 37 stundas atšķirībā no Latvijas un vairuma citu Eiropas valstu 40 stundām nedēļā.
Nodokļi. Pirms darba uzsākšanas vietējā nodokļu institūcijā ir jānoformē nodokļu karte. Darba devējam būs nepieciešama darbinieka nodokļu karte, lai varētu veikt nepieciešamos nodokļu maksājumus no strādājošā algas. Der atcerēties, ka vairākās valstīs, piemēram, Lielbritānijā, Īrijā, Ungārijā, ir progresīvā nodokļu sistēma – jo lielāku algu saņem, jo lielāki nodokļu maksājumi tiek ieturēti.
Jāatceras, ka bez uzturēšanās atļaujas kādā no ES/EEZ valstīm var uzturēties līdz trim mēnešiem. Lai valstī uzturētos ilgāk, atbildīgajā institūcijā, piemēram, Norvēģijā, Somijā un Īrijā – policijā, Zviedrijā – migrācijas pārvaldē, nepieciešams saņemt uzturēšanās atļauju. Ja plāno uzturēties valstī ilgāk par sešiem mēnešiem, tad būtu jāreģistrējas vietējās pašvaldības iedzīvotāju vai personu reģistrā. Bez tam, atrodoties ārpus Latvijas ilgāk par sešiem mēnešiem, katra pienākums ir paziņot Latvijas pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei savas dzīvesvietas adresi ārvalstīs.
Darbs. Jāņem vērā, ka katrā valstī darba līguma noslēgšana, grozīšana, kā arī atalgojuma veids, pieņemšana darbā un citi darba apstākļi var būt atšķirīgi. Piemēram, Lielbritānijā, Īrijā, Portugālē un Nīderlandē ir valsts noteiktās minimālās algas, bet Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā un Vācijā minimālās algas nav un atalgojuma apmēru nosaka koplīgumi ar arodbiedrībām.
Dzīvošana. Lai gan attīstītākajās Eiropas valstīs atalgojuma līmenis ir augstāks nekā Latvijā, taču arī dzīvošanas un sabiedriskā transporta izmaksas ārvalstīs ir daudz augstākas nekā Latvijā. Katrā valstī atšķirīga var būt arī veselības aprūpes un izglītības sistēma, kā arī kultūras tradīcijas.
Izglītība. Visi Latvijā iegūtie kvalifikācijas un izglītības dokumenti tiek atzīti ES/EEZ valstīs. Lai strādātu ārvalstīs reglamentētā profesijā, piemēram, par ārstu, juristu, pirms darba uzsākšanas jāveic kvalifikācijas un izglītības dokumentu salīdzināšanas procedūra. To var izdarīt, vēršoties izvēlētās valsts nacionālajā akadēmiskās informācijas centrā.
Komentāri