Ligita Medisone, pensionāre:
– Pēdējā laikā braucu ļoti reti, pilsētā ir ielas, pa kurām nebrauktu nekad. Pat ar kājām ejot, jāskatās, lai neuzbrauc virsū. Ārpus pilsētas mūsu ģimenes jaunie brauc, viņiem tas patīk. Inga Grosberga, klientu konsultante bankā: – Labprāt braucu ar riteni, īpaši pa lauku ceļiem. Viss atkarīgs, cik liela ir transporta kustība. Baidīties jau var no jebkā, bet pašam jābūt piesardzīgam.
Evita Grunte, jaunā māmiņa: – Bērnus no braukšanas ar riteni neatrunāt. Ja grib braukt pa ceļiem, skrienu līdzi. Bažas par viņu drošību ir vienmēr, jo autovadītāji jau neievēro atļauto braukšanas ātrumu.
Eduards Gailītis, cēsnieks: – Drošības nav nekādas. Velosipēdistiem celiņu nav. Jābrauc pa ceļa malu, kāpēc lai no mugurpuses nenotriektu?
Un kāda ir ceļa un ceļmalu kvalitāte? Es labāk nebraucu.
Aivars Strunks, dzīvo Drabešu pagastā: – Laukos ir, kur braukt. Un to daru. Uzmanīgam jau jābūt vienmēr. Katrā miestā ir pāris gonščiki, bet visu laiku baidīties jau muļķīgi. No likteņa neaizbēgsi.
