
„Druvas” rosinātā sarunā par eksāmeniem, mācību programmām, stimuliem mācīties un absolventu klases skolēnu nākotnes nodomiem piedalījās 9. klašu audzinātājas Inese Kozlovska no Stalbes vidusskolas, Dace Vītus no Raiskuma pamatskolas un Jana Paupere no Amatas pamatskolas.
– Kāds ir noskaņojums pēc jau nokārtotajiem pamatskolas beigšanas pārbaudījumiem?
I. Kozlovska: – Eksāmenu laikam tuvojoties, saspringts noskaņojums ir gan skolēniem, gan man. Eksāmenu un ieskaišu laikā jūtu papildu slodzi, jo ir skolēni, kurus jāmudina mācīties papildus. Ne visi klasē var apgūt mācību standartu. Dažiem tas nāk ar lielām grūtībām. Visi bērni nav vienādi. Dažiem skolēniem ļoti nepieciešams atbalsts. Te varētu noderēt skolotāja palīgs, kāda pamatskolu klasēs vēl nav.
D.Vītus: – Man ir ļoti optimistisks noskaņojums. Ar klases skolēniem labi atpūtāmies pēdējā zvana dienā. Tagad, kad pirmās ieskaites un eksāmeni jau nokārtoti, audzēkņi ir pozitīvi noskaņoti, jo rezultāti ir labi. Nesekmīgu skolēnu 14 audzēkņu vidū nav. Ceru, ka visi arī saņems apliecību.
J.Paupere: – Protams, skolēni mulst, ka pienācis pēdējais brīdis apliecināt savas zināšanas. Neko vairs nevar atlikt uz vēlāku laiku. Taču pirmie veiksmīgi nokārtotie pamatskolas beigšanas pārbaudījumi vieš ticību, ka eksāmenu laiks paies uz pozitīvas nots. Tomēr dažiem, kuriem gadā ir pāris nesekmīgu atzīmju, nākas atgādināt, ka tā ir robeža. Viņi vairs nevar atļauties nevienu nesekmīgu atzīmi. Runāšana, iedrošināšana un pārliecināšana 9. klasēs parasti jāveic vairāk nekā jebkurās citās.
I. Kozlovska: – Šajā mācību gadā uz Stalbi atnāca mācīties trīs skolēni, kuriem ir lieli robi zināšanās. Viens cenšas, lai tomēr tiktu pie atestāta, divi šogad pamatskolu varēs beigt tikai ar liecību. Vienkārši dāvināt atzīmes ir pret skolotāju darba principiem. To nevaram. Nesekmīgajiem ir jāpaliek 9. klasē uz otru gadu. Cita varianta nav.
J.Paupere: – Ir vēl iespēja – meklēt mācību programmas un iestāties profesionālā virziena skolās, kur uzņem ar astoņu klašu izglītību. Tādu gan nav daudz.
– Cik pārdomāti tiek organizēti eksāmeni?
J.Paupere: – Ieskaišu laiks, manuprāt, sākas par ātru, vēl pirms pēdējā zvana dienas. Ieskaite dabas zinībās ir ļoti komplicēta, jo tajā vērtē zināšanas fizikā, ķīmijā, bioloģijā. Skolēniem jāzina milzīgs vielas apjoms. Daudz kas pirms ieskaites būtu jāatkārto, bet tam
nav dots laiks.
D.Vītus: – Atsevišķi vajadzēja rīkot eksāmenus un ieskaites.
I. Kozlovska: – Lai gan skolēniem ir ieskaites, tās zināmā mērā līdzinās eksāmeniem, jo tāpat tiek izliktas atzīmes, un tās ietekmē gala rezultātu – sekmju vērtējumu atestātā. Gatavošanās dažai ieskaitei ir pat lielāka nekā eksāmenam.
J.Paupere: – Zināšanu apjomā ieskaites no eksāmeniem neatšķiras. Atšķirīgs ir nosaukums.
D.Vītus: – Varbūt eksāmenus pamatskolā vispār nevajadzētu, pietiktu ar ieskaitēm?
I.Kozlovska: – Eksāmenu tuvošanās skolēnus tomēr ļoti stimulē saņemties, koncentrēties, mācīties.
D.Vītus: – Protams, zināšanu pārbaudei jābūt, žēl, ka skolēni lietas nopietnību atskārst tikai pavasarī. Iegūt sekmīgu vērtējumu nav nemaz tik vienkārši. Par laimi tie, kam mācību vielu apgūt grūti, uz konsultācijām pie skolotājiem gāja visu mācību gadu, sāka jau septembrī.
– Vai mācību programmas un eksāmeni kļūst arvien sarežģītāki?
J.Paupere: – Tā ir. Izglītības un zinātnes ministrijas ieviestie jauninājumi mācību programmās galvenokārt vērsti uz ātru rezultātu sasniegšanu un reizē arī liela apjoma apgūšanu. Taču jājautā, vai devītās klases beidzējam viss jāzina tik detalizēti – daudzie skaitļi, fakti. Vēl no skolēniem tiek prasīta loģika, attīstīta spēja vērtēt kopsakarībās. Ne visi 9. klasē jau uz to ir spējīgi.
I. Kozlovska: – Tiešām skolēni daudz laika velta faktu iegaumēšanai, bet galīgi neprot meklēt un atrast informāciju. Tad, ja pārbaudes brīžos esmu atļāvusi izmantot pilnīgi visus materiālus, kas ir skolēnu rīcībā, izrādījies, ka skolēniem klājies vēl grūtāk. Pārbaudes darbā lieki tiek patērēts laiks meklējumos, un darbu rezultāti nav tik labi, kā cerēts.
D.Vītus: – Pēc latviešu valodas eksāmena skolēni atzina, ka ļoti daudz nācies lasīt.
I.Kozlovska: – Jā, bija garš teksts, tajā svešvārdi un vecvārdi. Man bija dusmas uz eksāmena satura sastādītājiem. Kāpēc uzdevumus veido tā, lai bērniem it kā ierieb-
tu? Šogad eksāmenā prasīja izskaidrot vecvārdus, kurus jauniešiem dzīvē nekad nenāksies lietot. Dažs pieaugušais tos vairs neprot izskaidrot.
J.Paupere: – Rodas iespaids, ja vienu gadu eksāmenu saturs tiek veidots normāls un skolēni parāda labas zināšanas, pēc tam acīmredzot ministrijā nospriež, ka to nevar pieļaut. Un pēc gada eksāmena saturs top daudz sarežģītāks. Kāds tur brīnums, ka rezultāti ir daudz sliktāki. Kādi pēc tam tiek izdarīti secinājumi? Skolas nestrādājot, kā nākas.
D.Vītus: – Tieši tā. Tiklīdz vienu gadu matemātikas eksāmens ir izpildāms, nākamajā gadā skolotāja jau ar bažām gaida, ka tas būs pārlieku grūts.
I.Kozlovska: – Eksāmenu taktikā netrūkst pretrunu.
J.Paupere: – Man šķiet nepareizi, ka eksāmenā, piemēram, latviešu valodā, vērtē nevis padarīto – skolēna saliktās pieturzīmes, bet vērtē nepadarīto – punktu neieskaita, ja teikumā trūkst kaut vai viena komata.
I.Kozlovska: – Gramatika ir jāzina. Ja pieturzīmes nav saliktas, tad teikums ir nepareizs, skaties, kā gribi. Man tieši patīk, ka šajā ziņā stingri vērtē. Ja pareizrakstību ņemtu vērā visos priekšmetos, piemēram, vēsturē, tad skolēniem būtu pavisam citāda attieksme pret latviešu valodu.
D.Vītus: – Skolēni gramatiku apgūst kūtri. Tas vislabāk redzams par nedarbiem rakstītajos paskaidrojumos, kuros trūkst vajadzīgo pieturzīmju.
I. Kozlovska: – Saskatu trūkumus mācību programmā. Vairāk tajās vajadzētu dot iespēju pievērsties praktiskām zināšanām, kas dzīvē būs nepieciešamas.
– Rudenī avīzē bija lasāmi daudzi sludinājumi, ka meklē skolotājus. Vai mācību gada laikā jūsu skolās visi priekšmeti tika mācīti?
I.Kozlovska: – 9. klases skolēni neko neiekavēja. Visos priekšmetos bija skolotāji.
D.Vītus: – Vienmēr darbinieki tiek atrasti un skolotāju dēļ stundas netiek kavētas. Pēdējos divos gados Raiskuma pamatskolā vērojama tendence skolotājām aiziet dekrētā. Laba tendence, bet skolā vissarežģītāk bija, kad aizgāja skolotāja, kura mācīja piecus priekšmetus. Protams, viņai tika atrasti aizstājēji, un domāju, ka bērni nav zaudētāji. Zināšanas nav sliktākas.
J.Paupere: – Amatas pamatskolā ir izveidojies stabils kolektīvs. Gadus sešus prom neviens nav gājis. Ir skolotāji, kuri uzņemas mācīt vairākus priekšmetus, jo ne visi var nopelnīt maizīti tikai ar sava priekšmeta pasniegšanu.
– Lai mazinātu nesekmību, daļā skolu jau strādā pašvaldību finansēti skolotāju palīgi. Tagad arī valsts gatavojoties finansēt skolotāju palīgus, lai tie būtu visās skolās. Cik tas ir nozīmīgi?
J.Paupere: – Tā ir laba doma. Skolotājs jauno vielu stāsta visiem kopā, bet skolotāja palīgs lēnākajiem varētu palīdzēt uzdevumu risināšanā. Taču tikai tad, kad valsts piešķirs līdzekļus, redzēsim, ko skola var atļauties. Visi bērni nekad nevarēs apgūt vielu vienlīdz ātri. Daži mācīsies lēnāk, un viņiem ļoti noderētu skolotāja palīgs.
D.Vītus: – Kamēr nezinu, kādi būs skolotāju palīgu pienākumi, nevaru par šo darbu spriest.
I.Kozlovska: – Skolotāja palīgs būtu noderīgs. Esmu par tā ieviešanu, bet nojaušu, ka šādam amatam varētu būt arī mīnusi.
– Valstī gatavojas atjaunot zelta un sudraba medaļu piešķiršanu vidusskolu absolventiem. Vai skolēnu darbs līdz ar atzīmēm vēl kā citādi tiek novērtēts?
I.Kozlovska: – Stalbes pašvaldība katru gadu piešķir naudas prēmijas tiem, kuri mācību gadu beiguši ar vidējo atzīmi ne zemāku par septiņām ballēm. Zinu, ka daži bērni iespējamo latu dēļ arī pacenšas mācīties. Nauda tomēr ir motivācija. Labo sekmju guvējiem mācību gada noslēgumā tiek dāvināta ekskursija.
D.Vītus: – Esam skolā sprieduši, ka jāierosina pašvaldību ieviest balvas labākajiem audzēkņiem.
J.Paupere: – Amatā 7. – 9. klašu skolēniem ir izsludināta balva par labām un teicamām sekmēm. Šo balvu sponsorē uzņēmēji. Piecu, sešu gadu laikā to gan nopelnījuši tikai divi skolēni, jo sekmju vidējam vērtējumam jābūt ne zemākam par astoņām ballēm.
– Kādi ir jūsu skolēnu nākotnes plāni?
D.Vītus: – Visās skolās, manuprāt, tagad strādā karjeras izglītības skolotāji. Viņi darbojas ar devītās, arī astotās klases skolēniem, palīdzot izprast katram sevi – rakstura īpašības un spējas, lai noskaidrotu vēlamo nākotnes profesiju. Ļoti interesantas ir šīs karjeras izglītības stundas. Manas klases bērni ir izvēlējušies nākamās mācību iestādes, un visi zina, par ko vēlētos kļūt. Var gan gadīties, ka pēc laika intereses mainās. Neviens pēc pamatskolas nedomā strādāt un nemācīties vai darbu savienot ar mācībām. Skolēni grib apgūt arodu profesionālās ievirzes skolās Priekuļos, Cēsīs, Jāņmuižā. Viena meitene apgūs policistes arodu Valmierā, varbūt
viens skolēns mācīsies Staiceles vidusskolas futbola klasē. Katrs bērns, kas beidz Raiskuma pamatskolu, dodas tālāk mācīties. Taču ne visi naudas dēļ izturējuši mācības līdz galam. Daži skološanos pēc laika pametuši, lielākoties finansiālu apsvērumu dēļ.
I.Kozlovska: – Manuprāt, pēc devītās klases reti kurš skaidri zina, ko viņš dzīvē gribēs darīt. Daļa skolēnu turpinās mācības Stalbes vidusskolā, divi grib startēt uz ģimnāziju, pārējie mācīsies arodskolās.
J.Paupere: – Neviens no Amatas pamatskolas beidzējiem strādāt vēl netaisās. Visi gatavojas mācīties. Divi mācīsies Rīgā, lai apgūtu koktēlniecību, kultūras pasākumu organizēšanu, divi dosies uz Valmieru, lai strādātu tūrisma jomā. Vecāki nav sacījuši, ka bērnus nevar vai negrib atbalstīt. Tagadējie skolēni izmanto arī interneta iespējas, lai meklētu sev derīgākās izglītības iestādes. Skolēnos valda uzskats: lai iegūtu augstāko izglītību, nav obligāti jāmācās vidusskolā. Arī pieredze ir tāda, ka visi, kuri ir gribējuši mācīties augstskolā, arī pēc arodskolas beigšanas to spējuši.
– Šķiroties no klases bērniem, skolotāji atvadās arī no viņu vecākiem.
I.Kozlovska: – Man jāteic liels paldies vecākiem par sadarbību.
D.Vītus: – Patīkami bija sadarboties ar cilvēkiem, kuriem ir interese par bērnu izglītību. Vecāku sapulces vienmēr bija apmeklētas. Ja kaut kas ar bērnu gadījās, mēs sazvanījāmies. Varu teikt, ka manas klases bērniem ir kolosāli vecāki. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc klasē nesekmīgo nav.
I.Kozlovska: – Skolā var labi redzēt, kurš bērns saņem vecāku atbalstu mācībās un kurš ne. To parāda skolēnu attieksme. Ja klasē visi ir atvērti un draudzīgi, tad skaidrs, ka vecāki ir ieinteresēti viņu skolas gaitās.
J.Paupere: – No klases skolēniem būs žēl šķirties. Gan jau izlaidumā nobirs pa asarai. Ar šiem bērniem esmu kopā jau no 1. klases. Man audzinātājas darbā visemocionālākie brīži ir bijuši tad, kad bērns pilnībā uzticējies.
D.Vītus: – Klases audzināšana ir liels darbs. Tā nav tikai dienasgrāmatas parakstīšana. Vai dieniņ, kas tikai skolotājam nav jādara! Audzinātājs jūtas par skolēniem atbildīgs visu laiku. Interese nezūd arī brīvdienās. Domas tā vien riņķo ap bērniem, viņu vajadzībām. Audzinātāja darbs ir kā dzīvesveids, un tas nav samaksājams.
Komentāri