Ceļš uz muzeja simtgadi turpinās

Cēsu Vēstures un mākslas muzejā atklāta otrā izstāde ciklā “Ceļā uz muzeja simtgadi”, tā veltīta kādreizējam muzeja direktoram, arheologam un numismātam Raulam Šnorem.

Atgādināsim, ka pirmā izstāde bija veltīta direktoram Ksa­veram Andermanim, kura personība un darbības laiks Cēsu muzejā simbolizēja pirmskara Latvijas neatkarības laiku.

Direktora Raula Šnores laiks Cēsīs saistīts ar visai sarežģītu un pretrunīgu laiku mūsu valsts vēsturē – padomju un vācu okupācijas laiku Otrā pasaules kara gados, kad muzeja darbiniekiem bija jānosargā mūsu valsts un tautas kultūrvēsturiskās vērtības no iznīcināšanas un izvešanas, norāda viena no izstādes veidotājām, galvenā speciāliste muzeja ekspozīciju un izstāžu darbā Vija Ro­zen­tāle. Un šajā jomā R. Šno­res devums neatsverams.

Izstādē skatāmi vēsturiski dokumenti, fotogrāfijas un ģimenes relikvijas par Raula Šnores dzimtu, latviešu kuģiniekiem un tālbraucējiem kapteiņiem piecu paaudžu garumā tepat Vidzemes jūrmalā, Liepupes muižā, par dzimtas likteņiem Pirmajā pasaules karā un pēc tā dibinātajā Latvijas valstī.

Par Raula Šnores plašo profesionālo darbību un dzīvi, kas nav bijusi vienkārša, jo nācies piedzīvot arī izsūtījuma skaudrumu, atklāšanā stāstīja izstādes veidotājs, vēsturnieks Tālis Pumpuriņš.

Vēstures pētīšana bijusi R. Šnores mūža kaislība, tam viņš veltījis visu savu laiku un spēkus. Pirmskara Latvijā bijis Rīgas Pil­sētas vēsturiskā muzeja (šobrīd Rī­gas Vēstures un kuģniecības muzeja) direktors, un 1939. gada vāciešu repatriācijas laikā kavējis kultūras vērtību izvešanu uz Vā­ciju, iemantojot vāciešu nelabvēlību, tāpēc, sākoties okupācijai, darbs Rīgā viņam bija jāpamet. R. Šnori pārcēla vadīt muzeju Cēsīs, kas kopš padomju okupācijas bija apmeklētājiem slēgts, bet jaunā direktora vadībā darbība tika atjaunota un iekārtota jauna ekspozīcija.

Izstādes veidotāji īpaši akcentēja direktora veikumu, 1943. gadā iekārtojot Vispārējo latviešu dziesmu svētku 70.jubilejai un Cēsu novada dziesmu svētkiem veltīto izstādi. Eksponātu vākšanā viņš aktīvi iesaistīja iedzīvotājus no tuvākas un tālākas apkaimes. Izstādei dāvinājumā muzejs saņēma 1818 priekšmetus.

Par muzeja vērtību saglabāšanu R. Šnore gādāja arī 1944. gada sep­tembrī, kad vācieši atkāpās. Viņš panāca, lai no Cēsīm uz Rīgu ar kravas mašīnām aizgādātie    mu­zeja kolekciju priekšmeti netiktu izvesti uz Vāciju, bet nonāktu Rīgas pils pagrabos, kur rūpīgi nobēdzināti.

Pēc Otrā pasaules kara beigām Raulu Šnori arestēja, apsūdzot “dzim­tenes nodevībā”, notiesāja uz 10 gadiem izsūtījumā. Pēc atgriešanās viņš turpināja savu profesionālo darbību līdz pat aiziešanai viņsaulē 1962.gadā.

Arī viņa dzīvesbiedre Elvīra Šnore bija Latvijā pazīstama arheoloģe. Ģimenes arhīvs, pateicoties meitai Ievai Cimermanei, kas bija ilggadēja Latvijas Nacionālā muzeja krājuma glabātāja, kā arī mazmeitai Maijai Alksnei, saglabājies neskarts, daudz no tā redzams izstādē.

M. Alksne izstādes atklāšanā pas­tāstīja, ka apmēram pirms gada sakārtojusi ģimenes arhīvu, tāpēc brīdī, ka viņu uzrunājis Cēsu muzejs, uzreiz varējusi atsaukties: “Ja nebūtu visu sakārtojusi, process būtu daudz ilgāks. Mūsu mājās, kā jau pie vēsturniekiem, pilni plaukti ar dokumentiem, fotogrāfijām, nekas nav izmests, viss ir saglabāts.”

Pašai atmiņu par vectēvu nav daudz, atzina M.Alksne, viņš miris, kad Maijai bija septiņi gadi. Vairāk zināms no vecmammas, mam­mas stāstītā, no tā, kas izlasīts kādās atmiņās, kā arī no viņa sarakstes ar ģimenes locekļiem: “Mani pārsteidza tas lielais vēstuļu un pastkaršu daudzums, kas saglabāts. Esot izsūtījumā, rakstot uz mājām, ļoti bieži vēstulēs izskan nožēla, ka viņš nav paspējis Latvijas labā daudz ko izdarīt. Ka viņam tas ir ļoti svarīgi.”

Vecvecāki bijuši laimīgi tajā ziņā, ka viņu maizes darbs sakritis ar dziļo interesi par Latvijas aizvēsturi, un tas bija arī viņu vaļasprieks, pauda M.Alksne. Darbam tika pakārtotas ģimenes rūpes, sabiedriskā dzīve un brīvie brīži.

Arheoloģe Zigrīda Apala dalījās atmiņās par Raulu un Elvīru, piebilzdama, ka laikam no klātesošajiem vienīgā redzējusi Raulu Šno­ri darbībā. Atmiņā palikusi viņa aizrautība, prasme aizstāvēt savus uzskatus.

Vija Rozentāle atzina, ka izstāžu cikls, kas nākamgad tiks turpināts, ir stāsts ne tikai par muzeja cilvēkiem, kuri ar savu nesavtīgo darbu to izveidoja un uzturēja, bet arī par pašu muzeju, tā vietu laikā un telpā: “Šīs izstādes ir arī atklājums mums pašiem, muzeja cilvēkiem, jo nākas kārtīgi papurināt krā­jumu, kas sniedzas 170 tūkstošos vienību. Tas ļauj atklāt daudz jauna, un varam to nodot izstādes apmeklētājiem.”