
Mīlēt vairāk par visu pasaulē. Elīna Tauriņa ir pārliecināta, ka katrs bērns ir unikāls, un ir laimīga būt četru bērnu mamma. Attēlā kopā ar jaunāko dēlu Āronu. FOTO: Iveta Rozentāle
“Ar ceturtā bērniņa piedzimšanu sāku skatīties uz pasauli brīnuma pilnām acīm,” “Druvai” Māmiņdienas noskaņās teica cēsniece, četru bērnu mamma Elīna Tauriņa. Meitai Sabīnei ir 15 gadi, dēlam Paulam – 14, Maratam – septiņi un Āronam pieci gadi. Ārons ir bērniņš ar īpašām vajadzībām.
“Mana dzīve ir sadalīta laikā pirms un pēc Ārona piedzimšanas. Iziets garš ceļš līdz diagnozēm un sapratnei, kā dzīvot tālāk,” atklāta ir daudzbērnu mamma. “Līdz ar viņa piedzimšanu pārskatīju arī savu kā mammas lomu. Pirms tam bija saprotams, ka mamma ir mīloša un rūpīga, biju piedzīvojusi, kā ir kādu mīlēt vairāk nekā sevi, bet ar jaunāko dēliņu apjautu, cik ļoti gudrai, zinošai man jābūt. Jāspēj pieņemt konkrēti lēmumi, kas ietekmē bērna dzīvi, turklāt ik mirkli jābūt klātesošai un jāpieņem katrs bērns tieši tāds, kāds viņš ir. Katrs bērns ir unikāls, un ar katru ir jāatrod atbilstošākā pieeja, jo nav universālas formulas, kas derētu visiem.”
Āronam ir diagnosticēts bērnības autisms, kā arī ļoti reta un progresējoša slimība Kippel-Trenaunay sindroms. “Šī diagnoze skar vienu no 100 tūkstošiem bērniņu, cēlonis pagaidām vēl nav atklāts, tādēļ ģimenēm šī ziņa ir kā zibens spēriens saulainā dienā,” saka Ārona mamma. Ejot cauri pārbaudījumiem, ar kuriem saskaras īpašo bērnu vecāki, Elīnas laulība izjukusi, viņa uzsver, ka kopā ar bērnu tēvu turpina būt brīnišķīgi vecāki. “Man patīk doma, ka bērna dvēsele izvēlas vecākus, par kuriem zina, ka viņi palīdzēs izaugt vislabākajā veidā. Un es ticu, ka tāpēc Ārons izvēlējās tieši mūs un apkārtējos cilvēkus, kas visi esam kā komanda,” pauž Elīna.
Tauriņu ģimene dzīvoja Dobelē, bet pirms trim gadiem mamma kopā ar bērniem atgriezusies Cēsīs. Te dzīvo Elīnas vecāki, viņa arī atradusi darbu, ko apvienot ar īpašā bērniņa audzināšanu. Arī Elīnas darbs saistīts ar atbalstu bērniem, kuriem ir īpašas vajadzības. Viņa ir laimīga dzīvi veidot tieši Cēsīs, jo te vienmēr bijusi vislabākā sajūta, turklāt bērniem ir labas izglītības iespējas, Ārons var saņemt rehabilitācijas pakalpojumus.
“Līdz ar Ārona piedzimšanu man atvērās acis uz citu pasauli, šķiet, ka apkārt vienmēr ir cilvēki, kas dod sajūtu, ka visi esam komanda – radi, “Brīnummājas” komanda, kas strādā ar īpašajiem bērniņiem, visi, kas strādā slimnīcā. Man ļoti palicis atmiņā brīdis, kad Āronam palika septiņi mēneši un mēs bijām slimnīcā. Pie mums pienāca Dakteri Klauni, dziedāja “Daudz baltu dieniņu”, un man bira asaras. Kad izrakstīja no slimnīcas, sākām svinēt to, ka nedēļu esam mājās, – ar torti un svecīšu pūšanu, jo sāku mērīt savu laiku nevis brīžos, kad ir grūti, bet kad ir viegli, kad notiek kaut kas labs. Sākotnēji nebija viegli paskatīties uz dzīvi no cita skatupunkta, bet tas bija vienīgais risinājums. Ja no kaut kā baidos, tad tas ir pazaudēt pozitīvismu, nogurt un zaudēt vēlmi sadarboties, kas ir ļoti nepieciešams, kad jāpalīdz augt bērnam ar īpašām vajadzībām.” Māmiņa arī ievērojusi, ka īpašie bērni ikviena dzīvē ienes daudz laba: “Mani vecākie bērni aug emocionāli inteliģenti, kuriem rūp citi. Tāpat klasēs, kur mācās bērni ar īpašām vajadzībām, vienaudži veidojas daudz izprotošāki, iejūtīgāki, ar vēlmi palīdzēt.”
Elīna ar bērniem labprāt svin svētkus, ļaujas spontānām idejām un, kā pati saka, vasarā uzdrīkstas arī doties ārpus Latvijas: “Bija vajadzīga drosme, bet nedrīkst baidīties un atlikt dzīvi, raizējoties, ka tik nenotiek kaut kas slikts.” Mātes dienā Elīna kopā ar bērniem apciemo savu mammu: “Tagad šī diena man rada zināmu sentimentu, izjūtu to emocionāli. Arī bērni cenšas padarīt dienu īpašāku. Lielais dēls ne tikai Māmiņdienā, arī citās saka – padzer kafiju, es tikmēr pieskatīšu brāli. Kad vēl dzīvojām Dobelē un Ārons bija tikko piedzimis, maijā vecākais dēls, pārnākot no skolas, atnesa pilnu sauju ar ceriņziedu laimītēm, ko bija sagādājis tieši man. Tādi it kā mazi sīkumiņi mani dara ļoti laimīgu. Un Māmiņdiena atgādina, cik laimīgs cilvēks es esmu. Bērni ir gudri, arī no viņiem daudz var mācīties. Bet arī uz savu mammu tagad skatos citādi. Agrāk vecāku mīlestības valoda bija praktiskas rūpes par bērniem, nebija rasts mīlestību paust vārdos, emocijās, tagad redzu, cik daudz mamma darīja, gādājot par mums. Sievietei, kļūstot par mammu, dzīvē daudz kas mainās, un esmu pateicīga savai mammai par tām izvēlēm, ko viņa ir izdarījusi savu bērnu labā.”
Citām māmiņām Mātes dienā Elīna iesaka: “Mīļās, brīnišķīgās sievietes, mums Latvijā no gudrām un foršām sievietēm ir vajadzīgi tikpat brīnišķīgi bērni, turklāt ne tikai viens vien. Es varu teikt, jo vairāk bērniņu, jo tā ir lielāka laime. Viņu emocijas, smaidi, domu pērles un joki rada 95% prieku, ko piedzīvoju. Šis ir ļoti skaists brīdis, kurā dzīvoju.”
Komentāri